lietotāju stāsti

Ar auto no Rīgas uz Gruziju caur Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju !



         Kā jau iepriekšējā stāstā ( Gruzija, Kvariati ciems (profile..wdwd)) stāstiju, ka 2008.g. vēlos braukt uz Gruziju ar auto, tad mērķis sasniegt Gruziju ar autiņu izdevās.
           12.07.2008.g. no rīta ar autiņu kopā ar ģimeni izbraucu no Rīgas un devos uz Lietuvas Robežu, kuru šķērsoju ātri, jo uz robežas posteņu nav un pases netiek pārbaudītas. Iepriekšējā vakarā autiņa bāku piepildīju pilnu ar, pa lēto nopirktu, dīzeļdegvielu. Tā pat "bāgāžniekā" ieliku kannas ar 150 litriem degvielas rezervei... ei nu sazin cik tā ''zupa'' maksā Eiropā. Lietuvai cauri izbraucu neapstājoties un biju jau Polijā. Ceļu turēju virzienā uz pilsētu Bialystok pēc tam uz Lublin. Nāca vakars un nolēmu apmesties lētā motelī. Ceļa malā (pilsētas Rzescow tuvumā) ievēroju mazu apgaismotu izkārtni MOTEL. Piestāju klāt un re..par nieka 10Eiro sarunāju divistabu apartamentus visai ģimenei no četriem cilvēkiem. Tā kā biju noguris, aizmigu uzreiz. No rīta atkal sēdāmies auto un devāmies tālāk. Polijā braucām pārsvarā pa šauriem, bet diezgan labiem ceļiem. Uz nerviem krita neskaitāmās  smagās "Fūras", kuras bija uz visiem Polijas ceļiem un kuras vajadzēja apsteigt, bet intensīvās satiksmes dēļ , tas bija grūti izdarāms. Braucot pa Poliju Zlotus iegādājaties savlaicīgi, jo ZAJAZDOS un cita veida lētās ēstuvēs pieņem tikai zlotus. Ar kredītkartēm tur norēķināties nevar.  Naktsmītnes redzēju daudz. Tumsā tās bija īpaši pamanāmas: izgaismotas ar lampiņām, kā Jaungada eglīte. Tuvojoties Slovākijai ( Barwinek) , Polijas līdzenie lauki pārtapa kalnainā apvidū, kas priecēja acis. Gribējās vairāk pievērst uzmanību skaistajai apkārtnei, nevis šaurajai ceļa strēmelei automašīnas priekšgalā, bet tā ātri vien var nobraukt no ceļa un tad, ceļojums būtu galā. Apskatot Slovākijas karti, "nospraudu" ceļu uz pilsētu Prešov, pēc tam uz Košice. Vienīgā vieta, kur Slovākijā pieturēju ( daži kilometri pēc robežas šķērsošanas) bija pieminekļi, kur uz postamenta Padomju laika tanki un lidmašīnas. Slovākiju šķērsojām trīs ar pusi stundās  un bijām Ungārijā. Tālāk ceļu turēju uz pilsētu Miskolc un Debrecen. Ungārijā  priekš maksas maģistrālēm degvielas uzpildes stacijā par attiecīgu samaksu bija jāiegādājas uzlīme, kura jāuzlīmē uz autiņa priekšējā stikla, bet taupības nolūkos, nolēmu to nepirkt. Maksas ceļi Ungārijā ir uz goda, braukt bija tīrais prieks. Pirms uzbrauktuves uz maksas ceļiem bija norāde, ka caur videonovērošanas iekārtām tiks veikta pārbaude, vai uz autiņa stikla ir  uzlīme,  bet tā kā tā līdzinājās Latvijas tehniskās apskates uzlīmei, tad paļāvos uz to, ka maksas ceļa darbinieki, tehniskās apskates uzlīmi noturēs par nopirkto uzlīmi degvielas uzpildes stacijā. Visas pilsētas ir nomaļus no autostrādes, bet paguvu ievērot, ka ēkas ir gaišā krāsā un visām ēkām ir tumši dakstiņa jumti. Ēkas atšķīrās tikai ar lielumu, garumu, platumu un vecumu. Jo vecāka ēka, jo tumšāks dakstiņa jumts. Otro nakti pavadījām uz Ungārijas ar Rumāniju robežas šķiroties no 45Eiro par apartamentiem.

          Trešās dienas rītā devāmies iekarot Rumānijas ceļus. Pilsētas Oradea benzīntankā iegādājos VINJETU ( vietējā Green Card - 8Eiro), jo biju dzirdējis, ka uz Rumānijas-Bulgārijas robežas muitnieki uzliekot sodu braucējiem bez VINJETAS ( bet par attiecīgu samaksu - "kukuli", var atpirkties). Rumānijas ceļi bija pārpildīti ar Datsun Logan automašīnām, gan jaunām, gan galīgi nolietotām. Pat policiju visur redzēju braucam ar Datsun Logan autiņiem. Braucot caur trešo apdzīvoto pilsētiņu, man priekšā nostājās formā tērpts policists un lika apstāties. Izrādās, ka apdzīvotās vietās atļauts braukt ar 50km/h , bet man bijis 64. Nācās samaksāt 20Eiro soda naudas par ātruma pārsniegšanu. Policists izsniedza soda kvīti un veselu kaudzi literatūras ar fotogrāfijām, kurā redzamas avarējušas automašīnas. Tā pat viņš lauztā angļu valodā skaidroja, ka Rumānijā ir šausmīgs avāriju skaits un katru gadu bojā iet tūkstošiem cilvēku. Braucu tālāk, bet ātri nesanāk. Ik pēc dažiem kilometriem apdzīvotas vietas un gandrīz katrā redzēju policijas posteņus ar radariem. Starp ciematiem  ceļa malās staigāja čigāni piedāvājot stikla vāzes un citādas mantas. Bieži redzēju zirga pajūgus, kurus vadīja čigās ar visu savu "familiju". Daudzi ciemati sastāvēja no pussabrukušām celtnēm, kuru logos vīdēja čigānu sejas.
 
        Rumānijā ir divu veidu ceļi: vieglajiem un smagajiem auto (apvedceļi). Ja esi netīšām nokļuvis uz smago autiņu ceļa, tad jārēķinās ar braukšānu nelielā ātrumā, kā arī ar to, ka lielākajās pilsētās, lai tiktu iekšā, ir jāstāv garā rindā. Man reizes četras sanāca iemaldīties uz ceļa domāta smagajiem auto un, lai tiktu iekšā pilsētā bija jāstāv "korķī" apmēram stundu. Rumānijā ir šauri un pārslogoti ceļi, bet to kompensē fantastiskie skati ar kalniem un ielejām. Ceļi ved kalnā augšā un lejā, daudz asu pagriezienu , līkloču un galvu reibinoši skati uz krauju, kas ceļa malā  (pie pilsētas Cluj Napoca). Satiksme uz ceļiem intensīva. Ja neesi pārliecināts, neapdzen. Biju liecinieks "krutai" avārijai ( skat. vienā no foto galerijas).  Rumānijā sanāca braukt ar vidējo ātrumu 50KM stndā, jo  kalnainajos ceļa posmos, ar ļoti asajiem pagriezieniem, ātrums nepārsniedza 20km/h. Vienā vietā kalnā bija jābrauc 13 kilometrus, kurus aso un biežo pagriezienu dēļ, veicu veselas 40 minūtes. Kalna virsotnē apstājos, lai papētītu brīnišķīgo ainavu. Fantastisks skats, to nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Kalna augstums nedaudz ap 2km no jūras līmeņa.

        Rumānijas vidienē ( Transilvānija) daudzas privātmājas līdzinājās milzīgām pilīm, kuru jumti sastāvēja no daudziem torņiem ar spicām smailēm, ar neskaitāmiem neaprakstāmiem iegriezumiem un ornamentiem. Šīs ēkas atgādināja Drakulas pili tikai postmoderna stilā. Kalnu korēs dažviet var redzēt senas pilsdrupas. Kalnos daudzās vietās suvenīru veikaliņi ar dažnedažādām ģipša vai māla figūriņām. 'Tur bija gan lieli ēzeļi ar pajūgiem, gan dažāda izmēra rūķīši izkrāsoti spilgtās krāsās, Ēģiptiešu faraoni ar padevīgiem kalpiem un bruņās tērpti viduslaiku karotāji. Pārdevēju lepnums bija bildes un suvenīri ar grāfa Drakulas ģīmetni, dažādi zobeni, cirvji un  arbaleti. Cenas mērenas, kādu nieku nopirkt katrs varēs atļauties. Pats es nopirku uz koka bāzes gatavotu pulksteni ar Grāfa Drakulas ģimetni un pili. Mūsu naudā izmaksāja 5Ls. Kad iebraucam Buharestē, mēģinu vadīties pēc ceļu norādēm ( mums vajag uz Ruse), bet vienalga, nobraucam šķērsām. Ielas pilnas ar mašīnām, vietām "korķi", sāku jau zaudēt savaldīšanos, bet pametot skatienu uz sāniem,  ievēroju policijas ekipāžu stāvam pie krustojuma. Braucu klāt un vaicāju pēc ceļa. Šie jautājumu saprata, bet ar atbildēšanu bija tā pašvaki. Tad viens no policistiem mēģināja ieskaidrot, lai braucu viņu autiņam pakaļ. Teicu, ka darīšu tā ..un re, "konvoja" pavadībā pa šaurām ieliņām izmetot vairākus līkločus nonākam uz maģistrāles, kas ved uz Rusi. Pateicos policistiem un turpinam ceļu. Līdz Rusei vēl kādi 60km un tur jau arī robeža ar Bulgāriju. 
 
        Lai no Rumānijas nokļūtu Bulgārijā, bija jābrauc pār lielu, vecu akmens tiltu (pilsēta Ruse). Tilta šķērsošana  izmaksās-10Eiro. Paskats tiltam gan tāds apšaubāms, likās, ka tulīt sabruks. Par to iekasēto naudu no katra autiņa, varēja jau atļauties saremontēt. Bulgārijai cauri izbraucām pa četrām stundām. ( Veliko Tarnovo- Gabrovo- Stara Zagora-Svilengrad). Bija kalni, bija ielejas, bet tās tuvu nestāvēja Rumānijas skaistajām ainavām. Gar ceļa malām daudz kukurūzas un saulespuķu lauku, vietām liels aitu bars gana pavadībā. Ceļi dažviet  tik riebīgi, ka braucu spļaudīdamies "labā" vārdā pieminot Bulgārijas satiksmes ministru. Pie Bulgārijas un   Turcijas   robežas   ( ciemats Kapteinis Andre) nolēmām motelī pārlaist trešo nakti. Par apartamentiem samaksāju 10$!..baigi lēti ( ar kondicionieri 16$). Īpašnieks brīvi pārvaldīja krievu valodu, tāpēc visu nepieciešamo informāciju par Turcijas robežas šķērsošanu uzzināju no viņa. Jā, aizmirsu piebilst, ka sākot no Rumānijas, gaisa temperatūra dienā bija pari 35 grādiem pie pilnīga bezvēja. Totāls karstums. Autiņš nav aprīkots ar kondicionieri, bija jābrauc ar atvērtiem logiem, bet tas arī lāga nelīdzēja. Motelī pie Turcijas robežas, dēļ lielā karstuma, gulēt nebija iespējams. ( Pats sev pārmetu, ka nepaņēmu apartamentus ar kondicionieri). Kaut kā nomocīju nakti un plkst.06:00 cēlāmies augšā un braucām uz Turcijas robežu līdz kurai bija palikuši 3 kilometri.  Ja Eiropu šķērsojām bez rindām, tad uz Turcijas robežas pavadīju apmēram pusotru stundu. Bija jāiegādājas auto apdrošināšanas polise (sigorta) par 40$ un jāgaida, kamēr muitnieks pārbauda bagāžas saturu. Turcijā nedrīkst ievest degvielu kannās, tāpēc atlikušo degvielu sagāzu bākā.  Vīzas pilsoņiem nav nepieciešamas. Pasēs tika saspiesti zīmogi un te nu esam Turcijā. Līdz Stambulai ap 400km. Nolēmām iebraukt pirmajā pilsētā Edirnē, lai bankomātā noņemtu turku liras. Kā nekā pa turciju jābrauc 1600km (visa ceļojuma garums vienā virzienā 4000km) . Kaut kur jāpaēd, jāiepilda degviela, kura Turcijā maksā 3$ par litru. Bankomāti lielākajās pilsētās ir, bet to ir maz. Ik pa laikam nācās ceļu pie bankomātiem prasīt garāmgājējiem. Tauta laipna, sirsnīga it īpaši jebkurā ēstuvē. Lēkā apkārt mēģinot izpatikt, piedāvājot visdažādākos ēdienus un, pats par sevi saprotams, gaidot tējas naudu.

        No Edirnes devāmies uz Stambulu. Jo tuvāk tai braucām, jo vairāk automašīnu bija uz ceļa. Kad līdz Stambulai bija palikuši kādi 200km, bija jāmaksā par ceļa tālāku izmantošanu. Jo tālāk brauc, jo vairāk jāmaksā. Kopā pa visu Turciju sanāca ap 10Ls. Turkiem bija vienalga, vai tu maksā lirās, dolāros vai eiro, galvenais, ka tu maksā. Maksas ceļam sākoties ir jāpiebrauc pie pareizā kontrolpunkta, kurā jāiegādājas talons. Pie kontrolpunkta kādas 20 ceļa joslas, bet tikai pie četrām var dabūt "braukšanas" talonus, pārējie kontrolpunkti domāti vietējiem ar jau esošām, iepriekš iegādātām atļaujām, kuras ievietotas pie priekšējā autiņa stikla. Nobraucot nost no maksas ceļa kontrolpunktā jāuzrāda talons un tad uz displeja parādās summa par attiecīgo ceļa posmu, kura jāsamaksā kontrolpunkta darbiniekam. Mēs no maksas ceļa nobraucām pie pilsētas Duzce no kurienes ceļš tālāk ved uz pilsētu Samsun, no kurienes līdz pat pašai Gruzijai ceļš stiepjas gar Melno jūru.

        Stambulai cauri iet maģistrāle ar trijām, citviet četrām joslām. Ir jāizvēlas...vai nu brauksi aiz smagajiem ar 80km/h vai pa pārējām joslām ar 100-150km/h. ( atļautais ātrums līdz 120km/h). Autiņi joņo ne pa jokam neievērojot nekādus satiksmes noteikumus ( ne pagriezienrādītāja lukturus, ne elementārāko pieklājību uz ceļiem). Tādā stresa stāvoklī pavadīju vēl labu gabalu aiz Stambulas, kamēr autiņu uz ceļa palika mazāk. Ceļš veda caur daudziem tuneļiem kalnu grēdās. Garākais tunelis bija 3800m. Turcijas kalni arī pasakaini, bet to daba krasi atšķiras no Rumānijas kalniem. No Stambulas ceļu turējām uz pilsētu Samsun. Kad iestājās tumsa, tad līdz Samsun vēl bija kādi 60km. Nolēmu pāris stundas nosnausties, jo jutu, ka spēki ir galā. Iesnausties pie stūres ir elementāri un tad.... vai nu stabā vai kādā aizā.

         Ap 04:00 turpinu ceļu. Ir pamatīga migla, kura apgrūtina braucienu. Sākas kraujš ceļš uz leju no kalna. Dēļ biezās miglas jutos, kā ekstrēmists. Sajūta riebīga. No kalna lejā biezajā miglā braucu kādas 50 minūtes. Migla izgaisa un pavīdēja Melnās jūras zilie ūdeņi. Skats burvīgs...lec saule un, no vienas puses kalni, no otras jūra. Līdz Gruzijai vēl kādi 600km. Tos visus braucām gar jūras malu. Kalni un pilsētas ar mošejām ik pēc 300-500metriem, kurās  ik pa laikam skaļruņos atskan lūgšanas Allaham. Vakarpusē esam uz Turcijas un Gruzijas robežas. Stunda gaidīšanas, papīru kārtošanas un esam Gruzijā. Latvijas Pilsoņiem un nepilsoņiem vīzas uz Gruziju nav vajadzīgas. Tā pat nav vajadzīga auto apdrošināšana. Braucam 3km un esam Kvariati ciemā, kur apmetamies tajā pašā privātā sektorā, kurā biju 2007.g. vasarā. Ielikāmies gultās  un nogulējām līdz rītam. ( Četrvietīgs divistabu apartaments ar dušu, tualeti, lieveni pie durvīm un kopēju virtuvi, kur pašiem gatavot ēst, izmaksā 40Ls diennaktī. Tātad pa 10Ls uz "deguna". Divvietīgs vienistabas apartaments ar kopēju dušu, tualeti un virtuvi izmaksā 15Ls diennaktī.) 

         Kādu nedēļu to vien darīju, kā pļuņčājos Melnajā jūrā ( ūdens temperatūra +32 grādi pēc celsija..pats izmēriju) un gozējos saulītē ēzdams dažādus "fruktus" ( persiki 1kg maksā 1Lars jeb 28 santīmi; arbūzi 6-10santīmu par 1kg.; kafija turku gaumē- no 10-14 santīmu par krūzīti). Tirgū biju nopircis  ( 1,5Lari kilogramā( 0,43Ls)) mazas haizivis. Uzcepām..tā nekas..garša līdzinājās zivij Mintaj. Gandrīz katru dienu braucu uz Batumi ( 10km), lai pastaigātu  pa ostu, aleju pilnu ar palmām, apmeklētu  vietējās ēstuves, nobaudot "Gruzīņu virtuvē" gatavotos ēdienus. Braukt bija nenormāli grūti. Sapratu, ka uz ceļa zīmēm un luksaforiem var nepaļauties. Vietējie brauc pa ceļa vidu, taurē, lai tos palaiž garām, bet kad tie tevi apsteiguši, tad nezina, ko iesākt un, nomet ātrumu. Uz ceļiem pilns ar Mersedesiem un padomju laiku autiņiem. Neeksistē pagriezienrādītāji, bet ja tos rāda, tad tiem arī ticēt nevar. Iekļūt avārijā ir viegli. Tās redzēju gandrīz katru dienu un tādās vietās, kur tām vispār nevajādzēja būt. Nedēļu pabraucis pieradu un nu jau braucu, kā vietējais. Gruzijā autiņiem tehniskā apskate nav vajadzīga, tāpec bieži var redzēt tādas grabažas....brīnies, kā tās vēl var pabraukt. Vēl uz ceļiem jāuzmanās no govīm, kuras staigā savā nodabā un neviens tās negana. Vakarā govis pašas atrod ceļu uz mājām.

          Augusta sākumā apmeklēju kalnu grēdas, pabraukāju pa neceļiem apskatot klosterus. Viens no tādiem bija Gelati klosteris( blakus pilsētai Kutaisi), celts apmēram 11-12 gadsimtā. Īpatnējas celtnes. Visiem klosteriem un baznīcām vienāds stils, kas raksturīgs Gruzijai. Daba fantastiski skaista, cilvēki draudzīgi un atsaucīgi. Cik pa vakariem blandījos pa pilsētu, neredzēju iereibušos, valdīja kārtība un miers. Policisti bija manāmi ik uz soļa. Nekas neliecināja par tuvojošos karu ar Dienvidu Osetriju. Vienu rītu pamodos.....skatos,  visi sēž pie televizoriem un vēro kariņu tiešajā ētera. Gribēju braukt uz Gori (Staļina dzimto vietu), bet te tev nu bija. Krievijas lidmašīnas bumbo Gori. Nu neko darīt, turpinu pļuņčāties Melnajā jūrā, bet tad, kad trešās dienas naktī bumbas sāka krist 20km attālumā no vietas, kur bijām apmetušies, sāku kravāt mantas. No rīta devāmies uz Turcijas robežu, lai brauktu uz Latviju. Robežpunkts pilns ar tūristiem no dažādām valstīm...visi vēlas pamest valsti.
         Atpakaļ uz Latviju braucu trīs ar pus dienas gandrīz bez gulēšanas. Diennaktī gulēju ne vairāk kā 2 stundas. Kopumā ceļojums sanāca burvīgs. Gan jau stāvoklis Gruzijā norimsies un tad nākamgad varēs braukt  atkal. Kartē redzēju, ka vienviet Turcijā bijām 300km no Irānas robežas. Nākamreiz varēs arī apmeklēt Irānas islama republiku aizbraucot nopeldēties Persijas jūras līcī un apskatot senās persiešu pilsdrupas. 
       Tiem, kas vēlas pabraukāt pa Gruzijas kalniem, iesaku izvēlēties apvidus auto ar 4x4 piedziņu. Ar "vieglo" diez vai izvilksi caur mālainajiem ceļiem , kas vietām pielijuši ar kūstošo sniegu vai strautu ūdeni, un vietām ar  no kalniem nogruvušiem akmeņiem. Ceļi kalnos ir ar ļoti apšaubāmu kvalitāti un tie nav remontēti vēl no Padomju laikiem.  Ja kāds arī vēlēsies braukt uz Gruziju ar auto, tad iesaku laicīgi iegādāties kartes, kurās ir atzīmētas mazās pilsētas, jo no tām kartēm, kas pārdodas degvielas uzpildes stacijās, jēga maza. Rumānijā un Bulgārijā ar ceļu norādēm neapdzīvotās vietās ir pašvaki...viegli pabrauksiet garām pareizam ceļam. Man tā sanāca Bulgārijā, kur nobraucu pa apli liekus 100km. Apmešanās vietas pa ceļam caur internetu, var rezervēt jau iepriekš, bet ja nerezervē, tad 'tā pat, pa ceļam būs daudz moteļu un hosteļu ar brīvām vietām.  

Par stāstu balsots 37 reizes


komentāri

piton 2009-02-13 03:12:23
Es vot ar, plānoju
šo pavasari uztaisīt šādu tūri ar autiņu. Iespējams vēl kāds autiņš pievienosies. Līdz Turcijas robežai viss ir apmēram zināms, a vot tālāk - būs jauni iespaidi...
btch 2008-12-15 19:21:35
gadus cetrus atpakalj veicu praktiski to pashuu marshrutu un vandijos pa turciju trīs nedeljas. jauks raksts , kas atsvaidzina atminjaa pasha piedzivojumus. varu piebilst, ka atpakalj braucot uzstaadiju personigo rekordu neguleshanaa Stambula Riga apmeram 50 stundas