lietotāju stāsti

Austrijas sniegu gribējās bāzt kabatās un vest uz Latviju

Ir tāds teiciens, ka par kalniem skaistāki var būt tikai kalni, kuros visas septiņas dienas spīd saule un valda pilnīgs bezvējš. Un kas vēl var būt skaistāks par kalniem ziemā, kad debesis tik bezgalīgi zilas un sniegs tik balts un sals ik pa laikam nemanāmi iekož degunā! ... bet šoreiz jau par mūsu Latvijas sniegoto ziemu īpaši nesajūsminos - slēpošana un snovošana šeit izpalika.

Lai uzsāktu snovošanu, būs vajadzīgs dēlis, stiprinājumi, zābaki, aizsargājošais ekipējums un ziemas apģērbs. Ja jūs esat snovbordists vai arī varbūt jūs nekad neesat bijis uz kalna, iedrošiniet sevi un jebkurā gadījumā snovbords var kļūt par jautru aktivitāti, lai arī sākumā varbūt šķita, ka tas nu tiešām ir visnepiemērotākais.

Latvijā šoziem sanāca tikai dažas reizītes tā pa īstam pabaudīt, kas ir īstais sniegs ar mākslīgā sniega sajaukumu Žagarkalnā. Bet tā jau, protams, priecājos, ka bija silta ziema un nebija sava garderobe jāpapildina ar vairākiem bieziem džemperiem un kažociņiem – nu, savs labums katram.

Tā ir veiksme būt kalnos un kā tādai kalnu kaziņai izbaudīt dabas skaistumu, mākonīšus, kas aizķērušies aiz klints malas, un saulstarus sniegā, kas apžilbina acis. Mmm... kad kalni sagaida ar savu nepiepildāmo skaistumu, tas ir vienkārši wow. Šogad man ir veicies, jo četras reizes bija tā laime būt kalnos, saules un sniega pasaulē. Pirmais brauciens uz Austrijas Alpiem un pārējie - uz Itālijas Alpiem. Ņemot vērā, ka Austrijas kalnos ir vismaz aptuveni 80 kūrorti un internetā bija tik daudz ceļojumu piedāvājumu, mana apņemšanās bija liela doties sniega meklējumos, jo biju nedaudz sapukojusies uz mūsu pašu Latvijas ziemu.:)

Ilgi „rakos” pa internetu un beigās sāku zvanīt paziņām un savas idejas par ceļošanu realizēju.

Izbraucam ar divām vieglajām mašīnām četri cilvēki no Rīgas piecos  dienā. Veiksmīgi tikām pāri Latvijas - Lietuvas robežai un pēc pusnakts jau bijām pie Polijas robežas. Sabozies robežsargs mūs ar dzīšanu izdzina cauri un tālāk projām tumsā, lietū un sniegā. Pēc divu stundu braukšanas apstājāmies, lai iemalkotu kafiju. Nomainījāmies pie stūres un naktī braucām cauri Varšavai. Pēc Varšavas ceļš palika labāks un arī lietus bija mitējies. Polijas - Čehijas robežā nekādu problēmu nebija un ceļš veda tālāk līdz Vīnei. Vīnē iebraucām apskatīt Vīnes burvību, bet visi laikam bijā pārāk noguruši, tāpēc nolēmām braukt tālāk. Tālāk ceļš pa autobāni līdz Zalcburgai un no tās stunda līdz gultai. Pie Zalcburgas parādījās sniegs, par ko mēs ļoti sapriecājāmies. Un, kad bijām aši tikuši līdz naktsmītnei, devāmies gulēt, lai agri no rīta varētu doties izlūkot sniegu un visus pārējos labumus.

Trases bija gan stāvas, gan arī iesācējiem. Visas trases darbojās un bija ļoti labā tehniskā stāvoklī. Nogāzes vienmērīgi sasalušas - ideāli drošas, ātrums liels un slīdamība lieliska. Tā bija slēpošanas pasaka, kurā mums izdevās būt, un novēlu nākamgad visiem gribētājiem tur nokļūt! Sniegs vienkārši mani fascinēja un gribējās bāzt to kabatās un vest uz Latviju!

Šajā sezonā sakarā ar straujo inflācijas paaugstināšanos un citiem apstākļiem gandrīz visās slēpošanas trasēs bija augušas cenas, bet katrs varēja sev atrast piemērotākās un savos 500 latos katrā no ceļojumiem mēs iekļāvāmies ikviens ar visu dzīvošanu un visu pārējo - tā ka, šķiet, nemaz tik traki nav, it īpaši, ja Latvijas klimats jau sāk līdzināties tuksnešu reģionu klimatam un sniedziņš vairs tikai ir atrodams vairākumā gadījumu mana ledusskapja saldētavā.:)

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra