lietotāju stāsti

Kājām gar Braslu

 

 

   Meklējot ziņas par tūrisma maršrutiem gar Braslu, atrodu tikai ģeologu aprakstus par iežiem un ūdenstūristu komentārus. Kā tad ar kājāmgājējiem? Internetā lasāmais tūrisma maršruts paredzēts tikai tiem, kas sēž laivā... Bet zaļi domājošie ceļotāji jau nu nenobīsies un posīsies ceļā! Noderēs izturīgi un neizmirkstoši apavi, binoklis, fotoaparāts, proviants un, protams, labs noskaņojums!

 

 

Nu tad sākam!

    Brasla ir patiesi savdabīga upe, kuru lejtecē, aptuveni divu kilometru posmā, rotā 12 smilšakmens atsegumi – valsts nozīmes ģeoloģiskie pieminekļi. Upe sākas Limbažu rajonā un tek caur Limbažu, Cēsu un Rīgas rajoniem. Pirms ietekas Gaujā, pēdējos 20 kilometrus (no 70), Brasla ir Rīgas un Cēsu rajonu robežupe.

Pirms Braslas tilta nogriežoties no Rīgas - Valmieras šosejas, dodamies pa meža ceļu Braslas HES un Zivjaudzētavas virzienā. Līdz galamērķim nenokļūstam, jo automašīnas jāatstāj pie zīmes, kas vēsta, ka tālāk var braukt tikai Braslas zivjaudzētavas darbinieki. Soļojam tālāk kājām.

   Braslas HES ūdenskrātuves ūdeņos spoguļojas Aņītes Garais iezis,

Labajā krastā ir Varšavu un Kraujukalna ieži, iepretim Zivjaudzētavai Jāņavārti. Tālāk kreisajā krastā Aņītes Vidējais iezis, kas aizaudzis ar krūmiem, un nav labi saredzams no ceļa puses.

 

Pirmie šķēršļi

 

   Posms gar Zivjaudzētavas žogu un tālāk pa mežu līdz „normālai” kājāmgājēju takai ir nopietns pārbaudījums. Lai gan kartēs jau izsenis iezīmēta taciņa un likumos noteikta tauvas josla iešanai gar upi, tomēr sēta ierīkota kā savdabīgs kalibrators, lai brangāki tūristi ar „resnākām” mugursomām cauri neizsprauktos. Taka līkumo pāri sakritušu koku stumbriem, akmeņiem un mālainiem noslīdeņiem. Šādi dabiskie šķēršļi radušies pēdējos pāris gados un ne vienu vien atbaida no tālāk iešanas. Pētot apkārtceļus no tuvējām mājām, nav izdevies neko piemērotu un citiem ieteicamu atrast. Uh! Rāpjamies pa taku augšup! Kaut kur zem mums neredzams paliek Aņītes Augstais iezis. Tas ir stāvs, noaudzis ar mežu, krūmiem un grūti apskatāms pat no upes puses.

 

Brīvdabas ģeloloģiskā ekspozīcija

   Taka no Aņītes Augstā ieža traucas lejup. Jāšķērso Slaktūža upīte, kuras krastos atsedzas sārta smilšakmens siena, kas ik pa laikam nobrūk. Ģeoloģiskajos aprakstos minēts, ka Braslas smilšakmeņos konstatēti miljoniem gadus senu jūras iemītnieku atlieku fragmenti (bruņuzivju un bezžokleņu atliekas, bārkšspuru zivju zvīņas). Uzmanīgāk ielūkojoties starp upītes akmeņiem, var laimēties atrast tumšbrūnas plāksnītes – kaut ko, kas palicis no iepriekšminētajiem aizvēsturiskajiem jūras iemītniekiem. Ejam tālāk!

   Upes līkumā pretī labajā krastā atsedzas iespaidīgā, ap 200 metrus garā Slūnu ieža klints siena, bet uz tās... Te, ak, cienījamais, zaļi noskaņotais ceļotāj, ir uzskatāms piemērs, ka valsts ekonomika un vajadzības pēc elektrības nesaudzē dabas pieminekļus. Braslas upi un pie reizes arī majestātisko un ainaviski diženo iezi šķērso augstsprieguma līnija. Attīrot „līnijas vajadzībām” visai plato joslu no krūmiem, veicināta erozija. Tā vērojama gan mazās Slaktūža upītes krastos, gan ieža augšdaļā.

 

   Aiz Slūnu ieža, apmēram pēc 200- 300 metriem, aiz upes līkuma skatam atklājas visgleznainākais Braslas labā krasta smilšakmens atsegums – Melnais iezis, kas, kopā ar kreisajā krastā redzamo nelielo, zemo Balto iezīti, rada ilūziju, ka tālāk upe tek pa smilšakmens kanjonu. Melno iezi rotā trīs simetriski novietotas trijstūrveidīgas alas. Aizvadītā siltā ziema daudzviet veicinājusi nobrukumus. Arī Melnā ieža pazīstamais profils mainījies. Vēstures pētnieks Ojārs Ozoliņš uzskata, ka pakalns virs Melnā ieža ir pilskalns. 

   Balto iezi kreisajā krastā veido gaiši dzeltenīgs smilšakmens. Tepat sausajā palienes pļaviņā pašdarbnieki ierīkojuši apmetni ar divām ugunskura vietām un iespaidīgiem malkas krājumiem. Ejam tālāk! Aiz Melnā un Baltā ieža Brasla kļūst skaļāka. Taka līkumo starp papardēm, kosām, bebru sagāztiem kokiem, virs galvas zaļu lapotni veido lazdas un alkšņi.

   Virtakas jeb Sarkanais iezis atrodas Braslas labajā krastā, 500m no Melnā ieža, upes lejteces virzienā. Klints augstums 10 – 15m, garums – 100m . Tas ir augšdevona Gaujas svītas smilšakmens atsegums, arī ģeoloģisks un arheoloģisks piemineklis. Kraujas lejasgalā, zemākajā daļā redzama 2,5 m augsta nišveida ala. Arī šeit atsegumā vērojamas Gaujas svītas smilšakmenim raksturīgās pazīmes: sārtās un brūnganīgi-dzeltenīgās nokrāsas, slīpslāņojums, lūzumi, nišas un sufozijas alas. 

   Ja visu ceļu esat cītīgi nesuši līdz binokli, tad tagad tam beidzot būs pielietojums. Sameklējiet, kur Virtakas iezī ir interesantas senas zīmes – krusti, bultas un lieliem burtiem iegrebts patriotisks sauklis: „Latvieti paliec skaidrs!”.

 

   Gluži vai nepamanīts paliek Zirņu iezis - mazs mazītiņš sārta smilšakmens atsegums upes līkumā, iepretim Virtakas iezim. „Jāņa sētas” 2007. gada kartē tas kļūdaini nodēvēts par Zirgu iezi. Sausajā terases pļaviņā var atpūsties ūdenstūristu apmetnē, kur ir soli, galdi, ugunskura vieta un citiem labiekārtojumi. Vasarā, kad ūdens līmenis upē zems, kājāmgājējus te netraucēs aizgulējušies ūdeņnieki ar žāvēšanai izvilktajiem plostiem un gumijas laivām.

 

Viss vēl nav galā

   Apbruņosimies ar pacietību! Līdz laupītāja Adamaiša alai vēl gabaliņš ko iet. Pēdējais iezis Braslas labajā krastā būs redzams pēc aptuveni 700 metru līkumošanas pa taciņu. Vēl jāšķērso Virtakas un Buļu upītes, jāmeklē apkārtceļš dūksnainiem un neizžūstošiem avoksnājiem, kas pieauguši ar kupliem gaišzaļiem lakstiem – ledzerkstēm.

   Buļu iezis ir krāšņa sarkanīga smilšakmens krauja ar četrām alām. Lielākā ir Adomaita vai Adamaiša ala, kura nosaukumu ieguvusi no 20. gadsimta sākumā populāra laupītāju bandas vadoņa vārda. Pirms otrā pasaules kara alas ieeja aizbruka. 1986. gadā entuziastu grupa to atraka. Bakus ir trīs Buļu alas.

 

 

Maršruta vērtējums

 

   Pieejamība - vidēja. Starta vietā var ierasties ar automašīnu vai autobusu. Velobraucējiem maršruts nav izmantojams. Taka piemērota ģimenēm ar skolas vecuma bērniem, nelielām grupām ar pavadoni, īsteniem dabas draugiem. Maršruts nav marķēts, nav labiekārtots. Zīmes ar klinšu nosaukumiem finansējis projekts „Deviņas upes”. Informācijai noderēs SIA Karšu izdevniecības „Jāņa sēta” karte (2007. gads), orientēšanās kartes. Komforta līmenis – atbilstošs dabai draudzīgās ceļošanas idejai. Jaunākajai paaudzei patiks šķēršļu joslas – bebru sagāztie koki, stāvie kāpumi, gravas. Pārgājiena laikā iespēja vairāk baudīt dabas skaņas, visai reti satiekot citas grupas, ir iespēja uz laiku justies kā mežonīgajam tūristam - pirmatklājējam.

 


Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra