lietotāju stāsti

Nepālas adrenalīns

NEPĀLA

 

NEPAL – Never Ending Peace And Love

Mūžam nebeidzams miers un mīlestība

 

Adrenalīna daudzums mūsu asinīs ir tuvu nullei. Steidzami nepieciešams piedzīvojums.

Sirds kāro pēc kaut kā nebijuša un eksotiska. Bez tam gribas  pagarināt arī vasaru,  tādēļ  sapņu zemei ir jāatrodas kaut kur tuvāk ekvatoram. Pēc sērfošanas internetā, mūsu izvēle krīt par labu Nepālai, kura tūrisma ceļvežos tiek cildināta par Austrumu Šveici, jaku un šerpu zemi.  Nepālas karaļvalsts lielāko daļu aizņem kalni. Tāpēc valsts dzīve kūsā galvenokārt Katmandu ielejā, kas ezotēriskajā literatūrā tiek raksturota kā kosmisko enerģiju koncentrēšanās vieta, mandalu  un meditācijas centrs.

Tālā brauciena galvenais mērķis bija veikt apmēram 150 km garu pārgājienu Anapurnas masīvā. Pašiem uzrausties apmēram 4 km augstumā un palūkoties uz iespaidīgajiem Himalaju astoņtūkstošniekiem – Daulagiri, Makalu, Anapurnu. Nobraukt pa kādu mežonīgu kalnu upi ar laivu. Džungļos – pasēdēt uz ziloņa muguras, pavērot savvaļas degunradžus un pāvus, kā arī braucot ar pirogu pa džungļu upi paraustīt kādu krokodilīti aiz ūsām. Lielā vēlme nokļūt riktīgos kalnos bija tik liela, ka ceļojuma detaļas – kur apmetīsimies, kā dabūsim trekinga atļaujas utt. šķita nesvarīgas. Un pareizi vien bija, jo Nepāla ir zeme, kur viss notiek pats no sevis.

Pats piemērotākais laiks ceļojumam ir oktobris un novembris, kad ceļošanu netraucē musonu atnestie nokrišņi. Nemazsvarīgi arī ir tas, ka uzturēties un nopirkt piedzīvojumu Nepālā var nopirkt par salīdzinoši nelielu naudu. Mērķis bija 3.5 nedēļās iekļauties 1000 latos ( ieskaitot ceļa izdevumus ). Tas arī izdevās, pat vairāk, Nepālā sev neko neatteicām.

Tā kā braukt vienam bez kompānijas ir neinteresanti, sāku meklēt ceļa biedrus. Uzliku uz āķa lielo tārpu “ piedzīvojums Nepālā ” un iemetu makšķeri. Ātri vien izdevās noķert divas zivtiņas – Uvi un Jāni. Viena gan norāvās, bet nekas. Arī divatā var braukt. Un tā aukstā un drēgnā novembra rītā lidostā atvadāmies no mājāspaliekošajiem, un dodamies gandrīz mēnesi ilgā ceļojumā uz Nepālu.

Lidojums uz Katmandu ir pats dārgākais pasākums. Tas izskaidrojums ar to, ka jālido ar vairāku ( turpceļā ar divu, bet atpakaļcelā ar trīs dažādu ) aviokompāniju lidmašīnām. Mēs lidojām pa maršrutu Rīga – Prāga – Dubaja – Katmandu. Turpceļā viss iet kā smērēts. Divu stundu gaidīšana Prāgas lidostā. Tad ar čehu “ aerobusu “ 6 stundu lidojums līdz Dubajai. Dubajas lidostas greznību vērojām mutes pavēruši. Redz ko dod tas, ka nauda ( nafta ) aug zemē. Arī lielākais “ tax free “ veikals pasaulē ar zelta palmu tā vidū ir iespaidīgs. Tālāk ar Nepālas karalisko aviolīniju “ boeingu “ lidojam uz Katmandu. Lidojam pāri Persijas jūras līcim, kurā tankeru kā biezs. Un tad jau ieraugam arī sniegotās Himalaju virsotnes. Sirds sāk pukstēt straujāk. Katmandu ielidojam pirms pusdienas laika. Vīzu problēmas nekādas. Tikai 30$, viena pases formāta foto un mēneša uzturēšanās atļauja turpat lidostā 10 minūšu laikā ir kabatā.

Arī mūsu mugursomas ir veiksmīgi nokļuvušas galapunktā. Izejot no lidostas nokļūstam mazu, tumsnēju un bezgala enerģisku vīriņu ielenkumā. Cits citu pārkliegdami, viņi piedāvāja gan taxi, gan viesnīcu. Ieturējām pauzi, jo viena no Nepālas mācībām – jo lielāka pauze, jo mazāka cena... Līdz viesnīcai ar taxi aizbraucām pa velti.

Ceļā uz pilsētas centru redzam daudz bruņotu kareivju, dzeloņdrāšu nožogojumus un smilšu maisu krāvumus ceļu krustojumos. Kopš traģiskā slaktiņa Nepālas karaļnamā ik dienu notiek valdības karaspēka un monarhijas pretinieku – maoistu sadursmes. Maoistu mērķis ir gāzt monarhiju un nodibināt komunistisku republiku. Situāciju lielajās pilsētās un uz galvenajiem ceļiem kontrolē karalim pakļautā armija. Iebraucot un izbraucot no pilsētām ir vairākkārtējas dokumentu pārbaudes.  Dzīvojot Katmandu viesnīcā, arī mūs nakts vidū uzrāva kājās bruņoti gvardi un veica dokumentu pārbaudi. Toties kalnos ( arī Annapurnas masīvā ) ir rajoni, kurus kontrolē maoisti. Maoisti tūristus fiziski gan neaiztiek. No tūristiem tiek pieprasīts maksāt nodevas marksisma, ļeņinisma un maoisma ideju īstenošanai. Arī mēs  bijām spiesti samaksāt apmēram 15$ katrs. Tieši nestabilās situācijas dēļ Nepālā ievērojami samazinājies tūristu skaits.

Šaurās pilsētas centra ieliņas ir dažādu sagrabējušu braucamo pārpilnas, vadītāji nemitīgi pīpina un veikli manevrē starp cilvēkiem, suņiem un svētajām govīm. Smirdīgajā un piesārņotajā gaisā dominē dīzeļdegvielas un petrolejas smakas, kuras vietumis sajaucās ar vīraku smaržām. Pēc pusstundas brauciena esam veiksmīgi nokļuvuši līdz viesnīcai. Viesnīcu Nepālā ir  daudz un cenas tajās ir nu ļoti demokrātiskas. Par divvietīgu numuru ar vannu un satelīta TV maksājām 12$ dienā, bet cenas kalnu hoteļos ir vienkārši smieklīgas.

Pirmā pastaiga pa Katmandu ielām, protams izraisa vieglu kultūršoku. Burzma, ar kuru salīdzinot, Rīgas centrs ir tuksnesis. Visa nepāliešu dzīve notiek pilnīgā atklātībā uz ielas. Tās ir ļoti netīras. Tur gatavo ēdienu, mazgājas, nokārto dabiskās vajadzības, lasa viens otram utis ārā no matiem, ķidā tikko nokautas vistas un kazas. Vietām, lai izbristu, labākie apavi ir gumijas zābaki. Bet tas viss pieder pie dzīves. Un tad vēl uzbāzīgie ielu tirgoņi, kuri piedāvā ziloņu un budas statuetes, tīģerziedi, smaržīgos vīraku kociņus un protams arī “ hašu “. Nepāla 70-os gados esot bijusi hipiju paradīze.

Katmandu esam nolēmuši aklimatizēties kādas pāris dienas. Kamēr gremdējamies Katmandu ielu raibajā jezgā, viesnīcas saimnieks mums piedāvā noorganizēt tūri uz džungļiem un raftingu ( braucienu ar laivām ). Mēs tam piekrītam un nopērkam 3 dienu džungļu tūri par 50$ un četru dienu laivu tūri par 90$.

Svētnīcas, tempļi un pilis ir izveidojušas Katmandu un tās piepilsētu Patanu  par pilsētām – muzejiem. Šajās pilsētās ir daudz iespaidīgu hinduisma un budisma arhitektūras pieminekļu, no kuriem virkne ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tempļu tuvumā vienmēr uzturas interesanti cilvēki – jogas, askēti, svētceļnieki.

Pilsētā visizdevīgāk ir pārvietoties ar taxi. Eksotiskāki transportlīdzekļi ir velorikšas un tuk-tuk ( motorollers ar būdu 2 pasažieriem ). Pirms brauciena noteikti ir jāvienojas par cenu.

Un tā pēc divu dienu aklimatizācijas Katmandu dodamies džungļu virzienā. Līdz tiem mazā, karstā busiņā kratāmies padsmit stundas. Pēc musonu perioda ceļš vietām pazudis kalnu nogruvumos. Pārvietojamies ļoti lēni. Kaut arī vēl ir agrs rīts, mašīnu kā biezs. Katmandu ielejas laukos tiek novākts rīss. Ceļmalās vietējie ar āmuriem ( pārsvarā sievietes ) skalda akmeņus, pārvēršot tos šķembās, ar ko labot ceļus. Vakara miglā mūs izsēdina no autobusa Rapti upes krastā. Tā pat kā simtiem citu ceļotāju, arī mēs 3 dienas pavadīsim džungļos Čitvanas nacionālajā parkā. Tā ir vieta ar unikālu ekosistēmu. Gida pavadībā braucām ar pirogu pa upi un vērojām zaļos, smaidīgos radījumus. Devāmies  ziloņu izjādē ( ar divām stundām bija pilnīgi pietiekoši ), vērot degunradžu, pērtiķu un dažādu putnu dzīvi.  Lieliski bija rīta agrumā klausīties visdažādāko putnu trallināšanā. Uvim bija iespēja ciešāk iepazīties ar dēlēm, tās atrod spraudziņas arī raupjākā audumā un zeķēs. Diemžēl malārijas odu sezona bija beigusies un moskītu tīkli palika neizmantoti.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Pokharu – otru lielāko pilsētu Nepālā. Šeit pēc vienas nakts atpūtas sākās mūsu ceļojuma otrais etaps – brauciens ar laivu pa kalnu upi Kali Gandaki. Šī ir Nepālas svētā upe, tā ietek Gangā un pie šīs upes notiek arī cilvēku kremēšana, ko arī redzējām.

 Inventārs – laivas, teltis, peldvestes, ķiveres un ēdināšana ir ietverta pakalpojuma cenā. Mūsu laivas komanda ir ļoti internacionāla – divi latvieši, divi holandieši, divi angļi un laivas stūrmanis – nepālis. Sakumā apgūstam saliedētu darbību komandu fast forward, left & right forward, stop, backward  u.t.t atskanēšanas gadījumā. Ūdens t upē bija ap 18 C. Straume, stāvviļņi, “ mucas “ un “ caurumi “ ne pa jokam. Laiku pa laikam attapāmies sakrituši laivas vidū ( un labi ka vidū ). Mūsu otrā laiva vienā krācē apgāzās un bija interesanti no malas vērot kā britu alusvēderiņi, sprauslodami kā hipopotamiņi, mēģina izpeldēt krastā. Labi ka ir vestes un ķiveres. Visu laiku bijām cauri slapji. Ik pēc divām stundām bija atpūta, kad varējam saulītē arī sasildīties. Kopumā dienā uz ūdens bijām ap 6 stundām un tā četras dienas pēc kārtas. Pilnīgi pietiekoši. Viennozīmīgi varam teikt – ja esat atbraukuši uz Nepālu raftings ir jāieplāno.

Atkal esam Pokharā un gatavojamies trekingam – pārgājienam kalnos. Vispirms apstaigājam tūrisma inventāra veikalus. Te var iegādāties visu iespējamo inventāru – būtībā no mājām var līdzi neņemt gandrīz neko. Arī Uvis tiek apauts lietotos trekinga zābakos. Neviens Rietumu tūrists Himalajos nenes pats savu mugursomu. Parasti ikvienam tūristam ,vai uz diviem, ir savs nesējs – šerpa. Mēs savas 17- 20 kg smagās somiņas nolemjam nest paši , jo uzskatām ka tikai tā pa īstam var izbaudīt kalnus. Tā kā Anapurnas masīvs atrodas nacionālā parka teritorijā, ir nepieciešams iegādāties trekinga atļauju ( 1 mēnesis – 30$ ). Kāpšanas atļaujas astoņtūkstošniekos ir daudz dārgākas un mērāmas desmitos tūkstošos $.

Mūsu mērķis ir ar lidmašīnu no Pokharas aizlidot uz Džomsonu, tad uzkāpt līdz sniega līnijai ( ap 5000 m vjl ) un atgriezties ar kājām Pokharā . Trekings kopumā aizņemtu 8 dienas un tas būtu pietiekoši lai gūtu priekšstatu par Tibetu un Himalaju kalnu varenību.

Maršruts neprasa īpašu sagatavotību. Viss ceļš vijas pa stabilu, šur tur šļūdoņa papostītu taku. Gājēju publika ir raiba, pārsvarā angliski runājoša. Kopā ar tūristiem pa kalnu takām pārvietojas arī ēzeļi – degvielas, gāzes, alus, kolas un citu sadzīvei nepieciešamu lietu nesēji. Līdz ar mums to pašu ceļu mēro vistas un kazas. Varbūt kad vakarā sēdēsim pie kopgalda kārtējā viesnīciņā, atkal satiksimies. Kalnu ciematiņos viesnīcu un restorānu īpašnieki vēlīgi sveicina katru gājēju. Tūristi ir viņu maizīte. Pārgulēšana  viesnīcās, kalnos sauktām lodžām, maksā  1.5 – 3 $ par nakti (divvietīgais numurs). Cena ir atkarīga no tā vai labierīcības ir istabā , vai publiskas kaut kur dārzā. Arī duša ar saulē uzsildītu ūdeni ir pieejama tikai pēcpusdienā. No rīta ūdens gan ir ledaini auksts. Arī elektrizācija ir skārusi Himalajus un daudzos ciemos to vakaros un rītos pieslēdz.

Viesnīciņu restorānos galvenais ēdiens ir rīsi dažādos veidos – ar dārzeņiem, vistu un dažādas zupas. Par tomātu zupu ir atsevišķs stāsts – tas ir unikāls un neatkārtojams paēdiens, kam katrā vietā ir cita garša un krāsa ( no kečupa sarkanas līdz miltu baltai ). Galvenā garšviela – karijs. Dažviet ir pieejami arī kartupeļi, puķukāposti. Brokastīs var pasūtīt omleti. Klāt var piedzert tēju, arī tibetiešu ar sviestu un sāli ,( atmiņā gan palikusi ļoti garšīgā smilšērkšķu tēja ), kafiju ( ūdeņaina ), alu, colu. No smagajiem dzērieniem ir pieejams vietējais viskijs, ābolu un aprikozu brendijs un protams Nepālas dzērienu karalis – Kukri rums ( nu ļoti labs ).  Vakariņas un brokastis izmaksā ap 2 $ katra ēdienreize. Pusdienās mēs iekodām no Latvijas līdzpaņemto  desu un Pokharā nopirkto maizi. Vienīgi žēl ka desa ātri beidzās.  Bez tam ciemos par simbolisku naudu var nopirkt augļus – ābolus, mandarīnus ( ābeļu dārzi ir pat 3500 m augstumā ).

Ūdens problēma. Tā kā strautu un upju ūdeni nevārītu nav ieteicams lietot, tad varianti ir divi. Ciematos pirkt attīrītu ūdeni vai strauta ūdenim pirms lietošanas pievienot nedaudz zilos graudiņus. Mēs  izmantojām abus variantus. Bez tam profilaksei pirms un pēc ēšanas lietojām Kukri rumu. Rezultāts bija ļoti labs – neviena līdzpaņemtā immodium tablete brauciena laikā netika izlietota.

Atmiņā palicis kāpiens uz Poon Hill  naktī pirms saullēkta, lai vērotu, ka pirmajos saules staros no tumsas iznirst Himalaju astoņtūkstošnieki – Anapurna un Daulagiri. Aprakstīt to nav iespējams, var vienīgi piebilst – kā Rēriha gleznās. Un vējainās ielejas bērni, kuriem  rotaļlietas ir svešas, visi puņķaini un visi prasa saldumus.

Kalni Nepālā ir apdzīvoti un tiem, kuri vēlas iet 3 dienas un nesatikt nevienu cilvēku, šeit nav ko darīt.

Astoņas dienas ir paskrējušas nemanot un mēs metamies atgūt enerģiju Pokharas augļu oāzēs. Pilsētā uz katra stūra tirgo augļus – banānus, mandarīnus, granātābolus, ananāsus, papaijas par smieklīgi zemām cenām.

Vienu dienu veltām Pokharas apkārtnes apskatei. Atmiņā palikusi sniegbaltā stupa – budistu templis kalna galā. Pārvietojāmies ar velosipēdiem, kurus iespējams iznomāt apmēram par 1$ dienā. Katmandu mēs gan neriskējām braukt ar velosipēdu, jo automašīnu un cilvēku burzma uz ielām bija pārāk liela. Jāņem vērā arī tas, ka transporta kustība ir pretēja mums ierastajai.

Lai sazinātos ar mājās palikušajiem, izmantojām internetu. Katmandu un Pokharā tas ir plaši pieejams un maksāja ļoti lēti ( 1 stunda – 1/3 dolāra ).

Trīs nedēļas Nepālā ir paskrējušas nemanot. Atpakaļceļā Nepālas karaliskās aviolīnijas mums sagādāja nevienu vien pārsteigumu. Pieredzējām gan lidmašīnas reisa atcelšanu, gan nakti uz soliņa Deli lidostā, gan nakti Dubajas lidostas 5* viesnīcā ar bidē un trīsreizēju ēdināšanu kā uz kaušanu.

Atgriežoties pie makšķerēšanas – jārok jauni tārpi “ piedzīvojumam tuksnesī “.

 

Aivars


Par stāstu balsots 3 reizes


komentāri

triglava 2008-12-02 14:54:32
Fantastiski labs un vērtīgs stāsts- PALDIES! Ļoti gribētu ar autoru sazināties- esmu Nepālas ceļojuma plānošanas sākumetapā.... būtu lieliski pakonsultēties!!!!! :)
P.S. No sirds novēlu šim stāstam konkursa laureāta godu! :)