lietotāju stāsti

Ekstrēmā un skaistā Norvēģija

Norvēģija... par to klīst dažādas baumas un leģendas. Laikam vispopulārākais mīts ir par Norvēģiju kā troļļu zemi, bet es to iepazinu pavisam citādu, kā vietu, kurā ekstrēmais mijas ar skaisto, nevaldāmais ar pieradināto.

Pirmais, kas apbur, ierodoties Norvēģijā, ir līkumotie, šaurie ceļi. Īpaši tie ir tādēļ, ka izcirsti klintīs.

Tā kā krasta līnija ar visiem līčiem ir 21 347 km, tāpēc tur ir vēss klimats, arī samērā vējains, daba ir iespaidīga un varena, lai gan mūsdienu cilvēks to labprāt pakļauj un izmanto savā labā. Tur var sajust to, ko sauc par brīvību, jo, lai gan tās platība ir 385 155 km², tur ir tikai aptuveni uz pusi vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Tieši daba Norvēģijā ir tā, kura piesaista skaistuma baudītājus un izaicina ekstrēmu piedzīvojumu meklētājus.

Es mitinājos netālu no mazas pilsētiņas Birkeland. Mašīna piestāja kādā klusā vietā un tika paziņots, ka šeit jākāpj ārā, ņemot līdzi visu nepieciešamo- personīgās mantas, pārtiku un ekipējumu, kā arī vigvamam līdzīgo telti, kura kļūs par manu guļvietu tuvākās dienas. Pēc pusstundas ilgas kāpšanas klintī nonācu vietā, kur bija paredzēta apmešanās vieta. Uzslēju savu „vigvamu” un vēroju saulrietu. Bija jāsagatavo arī vakariņas. Tas tika darīts uz oglēm. Naktis Norvēģijā bija aukstas. Lai gan tas bija maija sākums, tomēr Norvēģijā tas ir vēsāks nekā Latvijā.

Nākošā diena sākās ar pārgājienu. Gājām vairākas stundas, nesot ekipējumu uz muguras, līdz beidzot nonācām vietā, kur bija paredzēta praktisko iemaņu pārbaude reālajā dzīvē- rāpšanās 15m augstā klintī. Lai gan nebija viegli, tomēr tas bija izaicinājums pašai sev. Kad tiku augšā, skatoties uz leju gandrīz galva sagriezās. Šaurs celiņš uz priekšu un vairs nekādas drošināšanas. Vēlāk sekoja nākošais pārbaudījums. Bija jālaižas lejā, pašam sevi turot. Teorētiski kādam lejā stāvošajam mani bija jādrošina, lai kritiena gadījumā tas tiktu apturēts, bet esot jau pusceļā sapratu, ka lejā vairs neviena nav. Iesākto bija jāpabeidz, tomēr psiholoģiski bija grūti, jo sapratu, ka komandas biedrs mani pievīlis un mana dzīvība ir tikai manis pašas rokās, tāpēc bija jāturas. Pēc šī atgadījuma sapratu, ka kāpt kalnos vai arī klintīs drīkst tikai ar cilvēkiem, uz kuriem var paļauties un kuriem var uzticēties. Laba mācība ir zelta vērta, tomēr prātīgāk ir mācīties no svešām kļūdām nevis tikai no savējām :)

Pēc tam tika piedāvāta iespēja aiziet nomazgāties tuvākajā klinšu ezeriņā. Dušas un siltais ūdens mums nebija pieejams, tāpēc labprāt izmantoju iespēju atveldzēties un noskalot dienas laikā iegūtos putekļus un skrambas 8’ aukstajā ūdenī. Stindzinoši auksti, tomēr patīkami. Ūdens tik tīrs un dzidrs, ka vairāku metru dziļumā bija iespējams saskatīt ezera dibenu, bet apkārt miers, klusums, koki un klintis.

Nākošajā dienā ekstrēms pasākums- brauciens ar piepūšamajām laivām pa krāčaino upi, kurā galvenais uzdevums ir palikt dzīviem veicot nobraucienus pa 9 ūdenskritumiem. Nostāsti vēstīja, ka tajā posmā iepriekš vairāki bija gājuši bojā vai arī ieguvuši smagas traumas- lūzumus, smadzeņu satricinājumus, utt. Tomēr galvenais priekšnosacījums, lai viss izdotos lieliski, ir saliedēta komanda un labs kapteinis. Mūsu kapteinis bija pieredzes bagāts un viņa vadībā pārvarējām visas grūtības. Viņš uzmundrināja arī tos, kuri pusceļā gribēja padoties, jo komandā katrs cilvēks ir svarīgs. Lieliski pārvarēt bailes palīdzēja sagatavotais uzdevums- lēciens no 8m augtas klints upē mēģinot aizsniegt zvaniņu, kurš atradās aptuveni 3m priekšā. Bija jautrs, tomēr saspringts un nogurdinošs brauciens, kas prasīja lielu fizisko un psiholoģisko izturību. Līdz brauciena beigām visi bija nosaluši un tīkoja uzģērbt siltas drēbes.

Noslēgumā, lai brauciens būtu vēl jautrāks, mēs pārpratuma dēļ gandrīz nokavējām prāmi atpakaļ uz Dāniju. Savā ziņā pat būtu gribējies, lai tā notiek, jo nākošais bija tikai pēc 2 dienām un būtu iespēja iepazīt kaut drusciņ vairāk Norvēģiju, tomēr cilvēki tur ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi, tāpēc visas radušās neskaidrības tika atrisinātas un pēdējā minūtē mēs paspējām nokļūt uz klāja. Tā ir dārgākā no Skandināvijas valstīm. Ja par ēdienu un naktsmītnēm jāmaksā pašiem, tad jārēķinās ar samērā lieliem izdevumiem, arī sabiedriskā transporta cenas ir augstas.

Tā ir valsts, kurā lielākā daļa cilvēku brīvi sarunājas angļu valodā, tomēr ja ir Dāņu valodas priekšzināšanas, tad arī šajā valodā ir iespējams sarunāties, jo dāņu un norvēģu valodas ir samērā līdzīgas.

Žēl, ka pagaidām nebija iespējas savām acīm ieraudzīt fjordus vai arī doties slēpot, bet esmu pārliecināta, ka kādreiz tur noteikti atgriezīšos. Esmu sajūsmā par piedzīvoto, tāpēc ekstrēmu piedzīvojumu meklētājiem iesaku doties uz Norvēģiju. Augsts adrenalīna līmenis garantēts :)


Par stāstu balsots 21 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra