lietotāju stāsti

buenaventura

cáceres - málaga - marbella - estepona - gibraltar - pontevedra - tarifa - zahara de los atunes - bologna - barbate - caños de la meca - cádiz - cáceres - sevilla 
 

emīlija to ir paveikusi, viņa ir izplānojusi visu. mūsu laiks, katra tā stunda, minūte un sekunde pieder kādas vēl nezināmas ietves centimetram. katra centa atdusēšanās vieta jau redzama pāri nedaudz greizas kreisās rokas dzīves līnijai, kas iezīmē kāda kempinga saimnieka mūžu. emīlija ir kā dievs.

es nesaku neko. man ir bail no vientulības, un es īsti neticu tam, kas esmu. labāk mēģināt būt emīlijai. viņa ir skaista un droša. viņa ir nopirkusi telti un gaišas bikses. ir marts, mēs iedzeram vīnu kaseresas kafejnīcā un domājam par lieldienu brīvdienām.


-klau, man tas ir pagalam apnicis, - saka emīlija. viņa ir nikna, es jūtu, kā viņas niknums izplešas pār mazajām marbejas kafejnīcām, kā tas ieskalojas vidusjūrā, kā iesūcas smiltīs.

-es tikai gribētu samaksāt pusi naudas par kempingu un tad uz divām dienām nozust, iet gar jūru, - es murminu.

-un tu man to nevarēji pateikt ātrāk? tu to nevarēji pateikt kaseresā?

... ka man gribas neplānot, ka man gribas piedzīvojumus, ka man bail no vientulības, ka es nevarēšu nogulēt 5 dienas pludmalē...

-piedod, es nezināju.

-un tagad tu mani pamet, jo tev ar mani ir garlaicīgi? zini, tu esi nožēlojama... es centos tevis dēļ, bet tev viss ir slikti. tev nekas nepatīk. ja tā, ej, vienkārši ej!

-emīlij, man bail...


es jūtu vilinājumu... pēdējās divas dienas tiešām ir bijušas nožēlojamas, un es neesmu varējusi neko ar sevi iesākt. netīra malagas pludmale. emīlija, kura priecājas, ieraugot makdonaldu, emīlija, kurai sāp kājas un gribas ēst, kad sākas lieldienu procesija. emīlija, kura nerunā spāniski. protams, emīlija nav vainīga, ka es nemīlu pati sevi un ka viņa ir pārāk laimīga, lai saprastu, kāpēc es raudu, redzot skaistos ziedus dārzā.


-ja tu paliec ar mani tikai tāpēc, ka tev bail, es tev to visu varu padarīt daudz vieglāku, - saka emīlija, paņem savu telti un aiziet. es palieku viena vidusjūras piekrastē, latviešu meitene, kas sevi īpaši nemīl un arī nepazīst. apsēžos smiltīs līdzās savai mugursomai un mēģinu no baiļu, vainas apziņas un neprātīgas piedzīvojumu un neziņas kāres bangām izmakšķerēt lēmuma pērli.


tad es pagriežos pa labi un nolemju kājām iet uz tarifas pusi. pie jūras izlemt ir tik viegli – ir tikai kreisā, labā puse, civilizācijas biezoknis un daukas ceļš.


jūra šķiet nebeidzama. tā nav tik zila kā tūrisma brošūrās, un vēl jau arī ir tikai marts. tomēr bērni peldas un smejas. šur tur sēž kādi makšķernieki, kuru neparasti garie kāti šķiet sasprausti zemē ar nolūku atzīmēt savu garumu pirms un pēc ilgstošās tupēšanas smiltīs. apkārt klaiņo melnādaini puiši, kuri piedāvā nopirkt saulesbrilles. eju tik ilgi, līdz manas kājas sāk smelgt.


apsēžos smiltīs, lai apēstu kādu maizes riku un varbūt vienkārši nosnaustos savā jauniegūtajā brīvībā. atceros, ka nemaz neesmu viena, ar mani taču ir žans fransuā – septiņdesmitlitrīga mugursoma, īsti vīrišķīga, patiesību sakot, tieši tik vīrišķīga, lai atļautos tērpties sarkanā un melnā.


visu dienu pavadu, īsti nedarot nekā – soļojot, brienot ūdenī, zīmējot smiltīs savas sirdsapziņas ēdas, rakstot pasakas, uzsmaidot ļaudīm, domājot par to, vai spānijas lieldienu ceremoniālu mūzika ir tikpat saistīta ar inkvizīciju, kāds man šķiet maskotais, kapučveidīgais tērps, kurā ieģērbti gan lieli vīri, gan mazi bērni. nolemju to noskaidrot vēlāk. spānijā tik daudz ko gribas noskaidrot vēlāk, jo laika ir tik daudz, ka tā it kā nemaz nav.


vakarpusē sāku bažīties par gaidāmo nakti. varētu gulēt pludmalē, viesnīcai nav naudas... nez, ko domā tie trīs jaunieši, kas smejas skaļiem spāņu smiekliem un spēlē pingpongu?


vārds pa vārdam... lēni vārdi no manas puses, andalūziska burbulēšana no viņu... migelam pieder dzīvoklis netālu, esteponā. pašlaik viņi to remontē, tāpēc tur neviena nav. ja es gribot, varot gluži mierīgi pārnakšņot, bet pirms tam – aiziet ar viņiem pavakariņot.


ieklausos savā sirdī, pirmoreiz pēc ilgiem laikiem tai uzticos, un dažas stundas vēlāk pastaigājos pa naksnīgo esteponu. manā somā ir uz salvetes zīmēta karte. tur pierakstītas visas tās pludmales, kas man noteikti jāredz. fernando ir kapteinis, viņš strādā uz kuģa, kas ik nedēļu brauc uz tangeru ziemeļāfrikā. reiz viņa mammai tur nācies palikt vairākas nedēļas, jo bijis traki slikts laiks un teju neiespējami atgriezties.


manā somā ir arī ziedi, ko migels un adrians man nemitīgi čiepuši nelielajā eksursijā pa mīlīgo esteponu. migels vēl dzīvo kopā ar saviem vecākiem, taču strādā nelielā uzņēmumā turpat pie mājas. viņa amats paliek mīkla, jo neko tādu iepriekš spāņu valodā dzirdējusi nebiju.


žans fransuā apveltīts arī ar olīvu zariem. ir palmu svētdiena. baznīcās svētītus olīvu zarus dala veiksmei. man ir vajadzīga veiksme, un migels man to bravūrīgi atnes, lavierēdams starp vecajiem ļaudīm un nedaudzajiem katoļticīgajiem jauniešiem.


mēs ieklīstam nelielā krodziņā, lai ieturētos. visi viens otru pazīst un kliedz tik skaņi, ka atmetu ar roku jebkādiem pūliņiem saprast savu galdabiedru sacīto. šķiet, viņu priekam ir gana ar to vien, ka esmu tur un smaidu. pēc azartiskas sačukstēšanās ar bārmeni tiek nolemts, ka man būs jānogaršo vietējās tapas un ka tā būs dāvana no esteponas. par samaksu man jānoklausās stāsti par slaveno matadoru, kurš dzimis un audzis tieši šeit un... no pārējā es nesaprotu nenieka.


virs dzīvokļa ir neliela terase, no kuras paveras skats uz vidusjūru un pilsētas pulksteņa torni. ap mēnesi plešas milzu gaismas riņķis. atceros madaras vārdus – ja ap mēnesi ir tāds riņķis, notiek lielas pārmaiņas. notiek gan. mēģinu to gana pravietiskā balsī pārtulkot puišiem, taču mana minstināšanās iegriež robu nepieciešamajā dramatismā. migels tikai pasmaida un saka – paliec vēl kādas dienas.


bet es nepalieku. atvados no puišiem ar divām šmaukstīgām bučām katram un kāpju uz savu dzīvoklīti. ieritinos zem segas,iedomājos par to, kur gan šobrīd ir emīlija un aizmiegu saldā, vēja, cerību, laimes un smilšu pilnā miegā.


no rīta atdodu atslēgas migelam, mēs atvadāmies. esmu nolēmusi ar autobusu braukt uz gibraltāru, jo fernando ir teicis, ka aiz tā sākšoties skaistākas, nepieradinātākas pludmales.


man vēl ir dažas stundas laika. apsēžos pludmalē, ļauju smiltīm birt caur pirkstiem un dziedu latviešu dziesmas. garām klīst pārīši, suņu saimnieki, kāds dogs mani teju apgāž, priecīgs, ka es iesmejos un esmu gatava spēlēties, garām klīst sekundes kā draudzīgas skudras. laiks ir aizņemts pats ar sevi, tam nav daļas gar mums ar žanu.


autoostā piepeši dzirdu krievu valodai līdzīgas skaņas. tās kņudina ausu ļipiņas un liek domāt par rīgu, par latviešu valodu, ko nu jau dzirdu tikai savās domās, aizvien retāk...


... bulgāru meitene, ar spāni apprecējusies. tētis nu sēž man blakus un stāsta, cik bulgārijā grūti klājas. bet latvieši jau noteikti to zinot. un kā tad tā esot sanācis, ka es savu dzimto valodu aizmirsusi? sākumā nesaprotu, tad aptveru, ka viņš domā – mēs latvijā visi krieviski runājam. un mana krievu valodas prasme, spāņu valodā slīgstot, nu noslīdējusi līdz žiļi biļi līmenim. paskaidroju. esmu jau pieradusi, ka cilvēki nezina... ka prasa, vai latvija ir krievija... vai pie mums ļoti auksts. un tic visvisādām muļķībām. kādam franču puisim, gudram vēstures studentam, iestāstīju, ka otrā pasaules kara laikā latvieši vārījuši zupu no ādas zābakiem un arī tagad rīgā tādi restorāni esot, kur zāpīšu buljonu varot strēbt. un ka daļa latviešu dzīvo mežā un nekad nav pilsētu redzējuši. viņš šovasar atbrauca uz rīgu un aizbrauca pārsteigts. es esot laba mele.


bulgāru onkulis man stāsta par savu zemi. ļaudis vairs neesot tik draudzīgi kā agrāk... jaunieši laižoties prom kā putni. viņš citē dostojevski, tolstoju... es ieslīgstu autobusa sēdeklī un izbaudu to, kā ir – saprast visu, visu, ko man saka, nepiepūlēties, nedzīt savu smadzeņu zobratus ik brīdi kādā svešā valodas mehānismā ar pilnu jaudu, vēl lielāku...


izrādās, autobuss apstāsies ne gluži gibraltārā. skaidrs, tā taču cita valsts. izkāpju, nesaprotu, uz kuri pusi man jāiet. Dodos uz tuvējās kafejnīcas pusi, man garām paiet netīrs, nemazgājies puisis ar matu biezokni uz galvas un milzu nastu uz muguras. mēs sasmaidāmies. kafejnīcā es savu jautājumu skaļi uzdodu viesmīlei, bet man atbild sieviete, kas sēd pie tuvējā galdiņa.


marija ir rumāniete. viņa ar dēlu, meitu un znotu atbraukusi uz spāniju naudiņu sapelnīt. gibraltārā lētākas cigaretes, tad nu viņa reizi divās nedēļās šķērso robežu, lai iepirktu krājumus savai ģimenei. bet es gan esot neprātīga meitene. tagad taču visādi čigāni laupot tādus pusdullus skuķus un vedot uz maroku, ieslogot prieka namos... tik skaistai meitenei vajagot piesargāties.


marijas stāsts ir tipisks īrijas latvieša stāsts. viņa sevi uzskata par neizglītotu (kaut arī tā – gluži ne no kā apguvusi spāņu valodu, kas gan esot līdzīga rumāņu valodai). viņa grib mājās. mēs runājam par kartupeļiem. tie te jau nav kartupeļi. marija mani sāk uzskatīt teju par meitu. ilgās pēc kaut kā pazīstama, viņa savā iztēlē likvidē tos simtus kilometru, kas šķir mūsu dzimtenes.


beigu beigās šķērsojam nelielo lidlauku, izejam pasu kontroli un esam gibraltārā. marijas acīs sariešas asaras. viņas pašas vārdi, pašas atmiņas ir sasaistījušās ar manu uzmanīgo klausīšanos – ar mani. es varot vakarā aizbraukt uz viņu ciemu un palikt pie marijas. iepazīšoties ar viņas dēlu, kurš runājot angliski. esot tik stalts puisis.


nolemju, ka braukšu. apsolu. atvadāmies līdz vēlākam.


gibraltārs man paliek atmiņā ar neparasta veida britiskumu, tūristiskumu, sievieti grāmatnīcā, kurai tik skumjas acis un kura jau piecpadsmit gadus ilgojas pēc skotijas, līksmu autobusa šoferi, kurš dzied nepiedienīgas dziesmiņas, dārgiem veikaliem, tā arī neredzētiem pērtiķiem un ēdenes dārzu.


marijas mājās viss ir vienkāršs. viņi dzīvos, kad būs atgriezušies rumānijā, kad būs sapelnījuši naudu. sākumā esot klājies smagi. rumāņus te īpaši necienot, bet marija ir godīga. marija nopelna cieņu. viņa nopelna arī dažus eiro. tie klunkšķ labā viskija pudelē, izkvēp cigarešu dūmos, kas vijas un vijas, līdz manas acis sāk asarot un vairs neredz jocīgo komēdiju par kādu vīru, kurš ļoti bieži ir sūdos līdz ausīm, burtiski.


marijas dēls tiešām runā angliski. viņš ir tikpat sirsnīgs kā mamma un māsa, meitene, neparastām, zilām acīm, kura guļ virtuvē kopā ar vīru. es esmu laipni aicināta izmantot visu, kas viņiem pieder, un viņiem nepieder daudz. marijas dēls mani aizved pastaigā pa ciematu un stāsta par saviem sapņiem. viņš grib aizbraukt uz ameriku, jo viņam patīk amerikāņu dzīve. jautāju par rumāniju, par tradicionālo mūziku, viņš atbild, ka tas esot vairs tikai veciem ļaudīm. marijas dēls grib man parādīt zirgu aiz upes, bet nezina, kur ir tilts. viņi šeit dzīvo pusotru gadu.


no rīta marija ir skumja. viņa man pagatavojusi maizītes līdzņemšanai. saka, lai sargu sevi. marija, mīloša sieviete, godīga. dievbijīga. viņas ticība liekot palīdzēt līdzcilvēkiem, arī svešiniekiem.


tarifa mani sagaida jau pavisam citāda. pārgalvīgi nopērku biļetes, lai pusdienas laikā dotos jūrā vērot vaļus. uz klāja ir auksti, man līdzi tikai plānas drēbes. ietinos šallēs. stāvu uz klāja kā jūras dieviete. jūra šūpojas, man jāšūpojas līdzi, jūra prasa daudz vairāk nekā zeme. kontaktu, ieklausīšanos. tā ir deja, un jūra nav maiga partnere. zinu, ka drīz būšu uz sauszemes un man pietrūks šīs spēles ar pakļaušanos un pakļaušanu.


āfrika teju vai ar roku sasniedzama. lec vaļi, delfīnu lielumā. pirātvaļi. un citādi arī. parunāju ar sievieti, kura mums pacietīgi stāsta, uz kuru pusi vērst skatienu. “latviete?” viņa jautā. “jā, pie mums nesen bija daži lietuvieši. jūs tādi neparasti cilvēki, runājat visādās valodās, daudz zināt. visam gatavi...” “vienmēr gatavs,” nosmīnu un pamāju.


tarifā palikt man negribas. pēcpusdienā satieku aizdomīgu pāri, kurš mani grib fotogrāfēt un iet ar mani pusdienās. jautā, vai es esot viena. tā pati balss, kas ļāva uzticēties marijai un migelam, tagad man liek teikt – ak, nē, mans vīrs tikko devās nopirkt ko dzeramu, man nedaudz nelabi pēc vaļu skatīšanās. laikam grūtniecēm tas vis nav tik ieteicams. un viņi aiziet.


dodos pa pludmali uz priekšu. viļņus iejāda lidojošo pūķu sērfotāji. kitesurfing šeit ir tik populārs, ka jāpiesargās, lai kāds no košajiem pūķiem uz galvas neuzkristu. vējš nolēmis iepīties manos matos, es tos jau sen nevaru izķemmēt (pēc mēneša man būs viens liels dreds, ko pēc pieciem mēnešiem māsīca nogriezīs, lai nepiebiedētu mammai sirdstrieku, mājās atgriežoties). apsienu ap galvu svārkus un eju.


-ej tur pa labi un pārlec pāri upei, kamēr vēl maza, - man saka cits ceļinieks, soļodams pretējā virzienā. pie upes nepiesieti ganās balti zirgi un trīs puiši, kuri par mani nosmejas.


sasniedzu kempingu. uzlēcis liels, spožs mēness, un man ir auksti. ieeju parunāt ar saimnieci. viņa saka, ka soļošana pa nakti esot neprāts, jo jūrā paisums. man nākšoties kāpt pa klintīm, un tas (saimniece nopēta manas pusizjukušās kurpes) ir neiespējami. 7 eiro par teltsvietu.


izlavos no viņas redzeslauka un īsi vienojos ar diviem madridiešiem – viņi gulēs savā treilerī, bet es zem koka viņu placītī. tomēr jaukāk nekā koks ārpus kempinga. mans guļammaiss ir saplīsis. uzvelku mugurā visas drēbes, ap galvu aptinu dvieli, lai nesalst ausis, ieritinos maisā kā cīsiņš mīklā un atspiežos pret uzticamā žana fransuā plecu. iedomājos, cik neparasti būtu izritināties no maisa pavisam citādai kā no kūniņas, nezinot, ka tā bijusi kūniņa, ne guļammaiss. aizmiegu, lūkodamās mēnesī.


pamostos, lūkodamās uz čiekuru. ar vienu aci, otra aizpampusi tā, ka redzams nav nekas. atklāju, ka ir seši un laižos lapās, pirms kempinga tante mani pamanījusi.


piekraste teju mežonīga, cik mežonīga tāda vidusjūras piekraste maz var būt. ceļā satieku retu zvejnieku, dažus gliemežu vācējus un krosa skrējējus nez ko kurienes. visi nozib garām ar priecīgu hola, kas sākas pāris soļus pirms manis un beidzas jau tālu prom, tur, kur debesīs augšup ceļas saule.


brokastoju uz milzu klints gabaliem. saprotu, ka pēc ilga laika jūtos kā es un nemaz neesmu izbrīnīta, ka tieši šeit. daba ir liela un vienkārši ir. tā neko negaida, neprasa, tā tikai skatās uz mani, kā es šeit izdzīvoju. un es esmu es. nekā slēpjama, nekā melojama, jo nekā runājama. klusums. mēs esam, un šī esamība nav jāpadara semantiska, tikai jāizbauda.


pēc ilgas soļošanas pludmalē ieraugu sievieti ar bērnu. viņa stāv, piekalusi skatu apvārsnim, un mazais riņķo apkārt savai saulei. pajautāju, vai vēl tālu līdz boloņjai, un viņa saka, ka nav tālu. ka esmu klāt. tikai tālāk gan man jāejot citādi, gar jūru vairs nevarot.


nolemju sīkākas detaļas noskaidrot vietējā krogā. krogi man sāk šķist uzticamāki par laikrakstiem, televīziju un policiju. tur sēž seši vīri un skatās uz mani kā ļeņins uz buržuāziju. man ir trīs iespējas. pirmā – šķērsot kalnu, uzrāpjoties augšā un tad norāpjoties lejā. iespēja nešķiet diez ko pievilcīga, kļūst sutīgs. kādas ir pārējās iespējas? nu... var iet gar jūru, bet tad mani nošaus. tā ir militārā zona. var iet caur mežu, bet arī tad mani nošaus. medību zona.


norāpusies no kalna, attopos pie bākas. migels man stāstīja, ka katrai bākai esot savs neatkārtojams signāls, ko sastāda gaismas un pārtraukumi starp tām. pēc šī koda kuģi atpazīst bāku un piekrasti. esmu nogurusi. salvetes karti atņēma vējš. toties ceļa putekļi uzdāvināja skolotāju pāri, kuri mani savā mašīnā aizved līdz barbatei.


debesīs sāk vilkties draudīgi mākoņi, saprotu, ka līs. saprotu, ka man nav telts. saprotu, ir pienācis laiks atgriezties mājās. nopērku biļeti līdz kadisai un pirmās lietus lāses vēl sagaidu pie jūras. pēdējās nolīs, man guļot jaunajā istabā mājas augšstāvā kaseresā. pa vidam sekos mirkļi kadisas autoosta, teksasietis, kurš stāstīs par filmēšanos marokā un apmaldīšanās naksnīgajā mazpilsētā, kā rezultātā tieku eskortēta mājup ar policijas auto aiz ložu necaurlaidīga stikla.


mājās neviena nav, mani vēl nepazīstamie dzīvokļa biedri kur nu kurais. serhio lieldienas pavada ar vecākiem nelielā ciematā. vinsents ar draugiem klejo pa portugāli. guļu uz viesistabas dīvāna, ļaujot neseno piedzīvojumu tēliem pulcēties ap mani un blāvi izirt ielas laternas gaismā.


pa dienu atklāju, ka turpat netālu kaimiņos atrodas ēka, kur vietējais orķestris iemēģina intrumentus lieldienu procesiju maršiem. tā arī nesapratusi, vai tie ir sēru marši vai kara marši, vai vienkārši marši, kas paredz prāta aizmaršēšanu, apņēmīgi iegādājos biļeti līdz seviljai, kur pavadīšu šīs lieldienu nedēļas nozīmīgāko nakti – sestdienu un augšāmcelšanās svētdienu.


seviljā ierodos agri no rīta. Turpat autoostā iepazīstos ar denu. viņš ir zaglīga paskata britu puisis, kurš visu nakti klēpī turējis mazu meitenīti. meitenītes mamma klēpī turējusi brālīti. pati meitenīte naktī pamodusies, paskatījusies uz denu, tad uz savu mammu, kura mierinoši pamājusi, un gulējusi tālāk.


nolemjam pavadīt šo diennakti kopā. dens ceļo viens, viņa mērķis ir maroka, arābu pirtis, lēti saldumi un zāle. mans mērķis ir granada. šī nakts jāpavada seviljā. klīstam pa pilsētu, it kā piederīgi tai, piederīgi baltu zirgu pajūgiem, čigānietēm, neskaitāmiem tūristiem, ģitāristiem. stāstām viens otram par sevi un par pasauli, par iekšējiem un ārējiem ceļojumiem.


dena vecvectētiņš ir ķīnietis, kurš kuģos vedis uz angliju opiju vai morfiju medicīnas vajadzībām. pats dens ilgu laiku blandījies pa latīņameriku kopā ar artesanos (cilvēkiem, kuri klejo, rādot dažādus priekšnesumus vai pārdodot pašizgatavotas lietas, un pelnot ar to naudu). lai pierādītu savu prasmi, dens izvelk no atkritumu konteinera bundžu un ar savu nazīti izgatavo jauku nieciņu, ko pārdod par vienu eiro, lai nopirktu mums pa ābolam.


Ielavāmies aizliegtajā apelsīnu dārzā. esmu pilna ar smaržu, gibraltāra ēdenes dārzs, tad seviljas apelsīni un rozes vecajās ebreju kvartāla ieliņās. dens ir neparasts. mēs vairs nezinām, kas ir patiesība, kas ne. kas gan tā ir, patiesība? mums viss top par stāstu, savijies no reālā un izdomātā. runājam par kāpšanu kokā esam uzkāpuši. meklējam kaut ko, un tas jau sen ir atrasts.


dens nolemj nosnausties pilsētas parkā, jo nakti nolemjam negulēt, bet pavadīt kādā bārā. izskatās, ka līs. sausa telpa pie dzēriena glāzes šķiet prātīga doma.


kamēr izskraidu la hiraldas katedrāli, mani pārņem bailes, ka viņš būs aizgājis. viņš šķiet kā vilks, uz kuru nevar paļauties, bet kuram var uzticēties. dens vēl aizvien guļ turpat. viņš pamostas un stāsta man par kortāsaru, kuru es aizmirsīšu, lai vēlāk atcerētos un neprātīgi iemīlētu. mēs smejamies par to, ka visa pilsēta pilna ar līgavu tērpu saloniem un mazuļu drēbīšu veikaliem, ka spānijā vispār ir tikai 6 veidu veikali, ka šis pulkstenis ir absolūti nevajadzīga lieta un ka šis ir absolūti nevajadzīgo lietu veikals.


sāk līt. ierosinu, ka varam patverties baznīcā, kur tieši tobrīd notiek dievkalpojums. lieldienu augšāmcelšanās dievkalpojums. mācītājs viduslaicīgi pērkondimdošā balsī pavisam bezemocionāli sludina kristus augšāmcelšanos. viņš ir spānijas katoļu baznīcas krīzes dzīvs iemiesojums, un viņa balss ir mirušu svēto mazo pirkstu kauliņu balss, ne dieva sūtņa balss. aizmiegu uz soliņa. dens mani pamodina, kad ļaudis jau aizgājuši. viņš tur rokā vaska sveci. izejam ārā un apsēžamies parkā.


-vai tu esi kristiete?

-es nezinu, bet man ir vajadzīga viena kārtīga augšāmcelšanās.

-ņem, - dens saka un pārlauž sveci uz pusēm. viņš aizdedzina abas puses, un es saprotu, ka tagad pasaulē par visu svarīgāk ir nosargāt to liesmas, kamēr tās izdegs. dens vēro, kā karstie sveķi pil pār maniem pirkstiem, kā plaukstas apdeg no šaudīgās uguns, kas ir tik trausla vēja priekšā. viņš nejautā, kāpēc tā, jo zina, ka tas ir muļķīgi un ļoti svarīgi. mēs turam plaukstas kā vairogu, līdz svece izdeg, un tad apēdam šokolādes olu, kas denam somā.


līdz pieciem rītā dirnam kādā bārā. vēroju savu ruma kokteili un klausos, kā dens stāsta par londonas nakts dzīvi, par narkotikām un perkusijām, par mūžīgo atkārtošanos. rituāls, atkarība, mīts, cilvēka cenšanās ietekmēt pasauli. mēs piederam maģijai, reliģija ir aizplūdusi ar straumi, no kuras izrāpāmies. un es vairs nesaprotu, kas es esmu un kas no manis ir aizplūdis tālāk ar straumi.


piecos atver autoostu. nopērkam biļetes katrs savā virzienā. stundu paguļam turpat pie kasēm uz grīdas. tad atvadāmies. es aizbraucu.

Par stāstu balsots 2 reizes


komentāri

orasio 2008-12-18 10:22:47
Man tiešām patika.