lietotāju stāsti

Mana Etiopija

indra7 Stāsta par  Etiopija


Ir 2008 gada novembra vidus, es nepacietīgi trinos lidmašīnas krēslā un nevaru sagaidīt, kad nolaidīsimies Etiopijas galvaspilsētas Addis Abebas lidostā. Šajā gadā jau otro reizi. Un tas par kaut ko liecina. Tas liecina par to ka Etiopija mani fascinē un pievelk.

Iespējams, komforta un ērtas zvilnēšanas pludmalē meklētājiem te nav ko darīt. Te viss ir tieši tā, kā ir tikai Etiopijā. Atstājiet mājās visu lieko – mobilos telefonus, savas biznesa padarīšanas, glaunās drēbes un kosmētiku, ikdienas raizes un kreņķus. Turpmākas dienas paies izbrīnā par redzēto, dzirdēto, sajusto un izgaršoto, nekam citam vnk nebūs laika. Ceļojumā pietiks ar pāris T – krekliem, pāris biksēm (vēlams visu plānu un viegli ar rokām mazgājamu), pretiedeguma krēmu un saulesbrillēm. Ceļošana notiek ar džipiem, kurus vada pieredzējuši, angļu valodu zinoši šoferi. Viņi vienlaikus ir arī mūsu gidi. Braukšana ir pietiekoši liels pārbaudījums gan ceļu (vietām bezceļu), gan veicamās distances, kas jāveic vienā dienā ziņā. Jāsaka gan uzreiz, ka ceļot var vēl arī stopiem, sabiedrisko transportu (kur tas ir) un kājām. Tā ir iespēja labāk redzēt un izprast vietējo dzīvi un sajusties kā cilvēks, nevis kā baltais tūrists – bankomāts.

Vispirms dodamies uz valsts Dienvidiem. Te Omo upes ielejā var sastapt Etiopijas pirmiedzīvotājus, kas te dzīvo jau gadu tūkstošiem un neko daudz no sava dzīves veida un tradīcijām gan nav mainījuši. Un, izskatās, arī nedomā mainīt. Reizēm ir grūti noticēt, ka tā var būt, ka tas nav teātris noorganizēts speciāli tūristiem. Bet tā ir realitāte. Un tūrists te nemaz nav tik gaidīts viesis. Viņi gluži labi bez mums var dzīvot.

Šķiet – Āfrika, tad jābūt džungļiem, dzīvnieku bariem. Nekā nebija! Dzīvnieku Etiopijā savvaļā nemaz tik daudz nav. Visi nomedīti vai aizbēguši un Keniju. Dabas parkā pie Čamo ezera var apskatīt zebras, dažādas antilopju sugas, ezerā mīt kroko un hipo. Nu putnu dažādība gan te liela. Brīvā dabā mīt Etiopijas vilki, dažādi mērkaķi, dig – digi (nelielas stirniņas), kārpucūkas, hiēnas, strausi, un , iespējams, vēl daudz kas man nepamanīts.

Tiem, kam ar karsto klimatu un pirmatnējiem cilvēkiem šķiet par maz, ir iespēja Etiopijas Ziemeļos baudīt valsts vēstures un arheoloģias vērtības. Lalibelā varam aplūkot klints akmenī cirstas 11 senās kristiešu baznīcas. Populārākā no tām un interesantākā šķiet sv. Jura baznīca, kurai jumts ir zemes līmenī un tā klintī ir izcirsta grieķu krusta formā.

Aksūmā var aplūkot stēlu laukus, kur tās monolītu akmens bluķu veidā skatāmas gan vertikālā stāvoklī, gan jau kritušas. To izgatavošanas un uzstādīšanas vēsture nevienam tā arī nav īsti skaidra. Tāpat interesantas ir arī kalnu baznīcas Tigrajā, par kurām Eiropā nezināja līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.

Aktīvākiem un ekstrēmākiem ceļotājiem noteikti ļoti pa prātam būs Simiena vai Bale kalnu trekinga iespējas. Simiena kalna augstākā virsotne Ras Dašen ir 4620 m.v.j.l. un tie patiesi ir skaisti kalni. Skaists ir arī Tana ezers ar savām salām un klosteriem uz tām; Nīlas ūdenskritums vislabāk baudāms svētdienās, jo tad HES nedarbojas un ūdenskritumā ir visvairāk ūdens. Drosmīgākie var doties uz Denekila tuksnesi skatīt vulkānu un sālsezeru ( - 125 m.z.j.l.). Ak jā, ievērības cienīga ir Harāra – musulmaņu galvaspilsēta, kas kristiešiem atvērta salīdzinoši nesen. Harāra atrodas no Addis Abebas uz Austrumiem, uz Somālijas pusi. Esmu bijusi līdz pat Somālijas pierobežai – nabadzība neiedomājam, daba skarba.

Visiem, kam patīk eksotika, kam apnicis gulšņāt pārkomfortablās pludmalēs, kas ir gatavi uz visnegaidītākajiem pārsteigumiem varu palīdzēt sakontaktēt ar jauku cilvēku Etiopijā, kurš palīdzēs saplānot aptuvenu ceļojuma maršrutu un parūpēsies, lai jūsu atpūta patiesi ir izdevusies. Precīzi Etiopijā neko nevar saplānot, par to brīdinu uzreiz, jo te viss ir savādāk kā citur – viss ņem un notiek pa savam. Bet tur ir superīgi! Es zinu – es tur atgriezīšos!

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra