lietotāju stāsti

Fiumicino lidosta-Roma...līdz Milānai gar Vidusjūras piekrasti (2006.gada brauciens ar velo)

tālija
(no 02.09.-13.09.2006.)

2.septembris...nozvana pulkstens...ir pus 5 no rīta! Rosos pa māju...vēl pēdējie krāmēšanās darbi! Un pēc pulsktens 5 jau izbraucam uz Rīgas lidostu. Trijatā ar velosipēdiem esam nolemuši izbraukāt Itāliju gar Vidusjūras piekrasti.

Fiumicino lidosta. Lidojums bij jauks...lidojām ar pārsēšanos Kopenhāgenā, kur no paša rīta vēl viss bij riktīgi apmācies...miglains!? Taču lidojot tālāk, laiks noskaidrojās, un mākoņi rīta agrumā bij kā lieli pūkaini kalni debesu jumā...un saule tik spilgta! Pēc lielās krāmēšanās ar bagāžām, pēc plkst.11 sākam likt kopā savus velosipēdus, ar kuriem ir plānots nobraukt ne mazums km. Salikuši riteņus, dodamies ceļā – šodien jānokļūst Romā...
Roma. Vakarpusē esam Romā, un meklējam pēc kādas lētākas viesnīcas. Viesnīca „Black and white” Romas pievārtē apmierina mūsu prasības – neteiksim, ka lēti (52,- EUR katram), bet viss atbilst mūsu priekšstatam par normālu nakšņošanas vietu. Vien tāda sīka vilšanās no rīta... brokastu nav!:(
Mēs nekrītam panikā, un turpat istabiņā uz prīmusa gatavojam brokastis – sausās zupiņas ar itāļu baltmaizi...saldajā persiks, un bez kafijas jau nevar!
Šodienas plānā ir apskatīt Vatikānu un Romas Olimpisko stadionu, kur 1960. gadā notika Olimpiskās sporta spēles.
Iesākumā maldamies, jo zinām tikai virzienu...kāda itāliete uz velo mums mēģina skaidrot ceļu, bet pēc laika atmet ar roku, un nosaka: sekojiet man! Līkumojot pa šaurām vepilsētas ieliņām pajoņojam garām Džuzepes Garibaldi piemineklim, līdz nonākam pie paša Vatikāna. Milzīgās kolonnas ar svēto statujām uz tām, ieskauj laukumu, bet paša laukuma vidū milzīga strūklaka...
Uzmanīgi vērojam apkārtni... S. Pietro bazilika, no kuras balkona parasti runā pāvests! Guvuši patīkamus iespaidus, dodamies tālāk cauri Romai gar Teveres upi. Šķērsojam to braucot pāri pa Vittorio Emanuelle II tiltu...skaisti...skulptūras tiešām ir iespaidīgas! Pretējā krastā paliek Sant’Angelo pils, kurai apkārt varens mūris. Gar pašu Teveres upi ved velo celiņš, bet mēs nekādi neatrodam veidu kā uz viņa nokļūt, tāpēc braucam pa pretējā upes krastā esošo vienvirziena ielu līdz metro, un šķērsojam upi braucot pāri pa Nenni tiltu...esam ceļā uz Olimpisko stadionu...atkal zinām tikai virzienu, tāpēc nākošajiem riteņbraucējiem jautājam, vai esam uz pareizā ceļa! „It’s easy!”...nu, ja...gandrīz jau stāvam pie paša stadiona!
Izstaigājam stadionu, blakus esošajam laukumam apkārt atkal jaukas atlētisku puskailu vīriešu statujas! Cilvēki te pastaigājas, sporto...pašā dienas vidū!
Pēc pulkst. 13 te nekur vairs nevar normāli paēst...ja tieši 12os neesi iegājis „restorantē”, tad pēc stundas var ēst tikai McDonaldā...un mēs štopējam šo pārtiku, uzdzerot Fantu...Fanta te garšo daudz citādāk – nav atšķaidīta! Vēderu piemānījuši, dodamies prom no Romas (kur „viss tik dārgs, viss tik dārgs, ka mēs aizejam prom”!). Pa ceļam jāiepērk pārtika vakaram un nākamajam rītam. Iepērkam ūdeni, baltmaizi un tunča konservus. Ehhhh, tūristi!
Ladispoli - Romas provinces pilsēta. 55km no Romas. Taču pa mazākajiem ceļiem esam nobraukuši nepilnus 100km/dienā, kad 18os nokļūstam Ladispolī. Pilsēta ieripinām pa ielu Via Ancona. Apskatām pilsētu. Galvenais laukums Piazza Marescotti. Veltīts labi zināmajam kino meistaram Roberto Rosellīni.
Iepērkamies, un tad uz nakšņošanas vietu ārpus pilsētas pie pašas jūras. Pamanām uzrakstu „Lady Beach”, nolemjam, ka tā ir īstā vieta nakšņošanai. Sākas „free naktis” Vidusjūras krastā – nekāda telts...tikai guļammaiss! Baudām Vidusjūras sāļo ūdeni, pastaigājam pa melnām smiltiņām, tad paēdam kartupeļu biezputru un burkānu salātus...un gulēt!
Parasti rīts mums sākās līdz ar sauli plkst.6:30 vai pat nedaudz pirms. Izmantojam turpat esošās pludmales galdiņu un krēslus...un skaisti ar „glanci” pabrokastojam – maizītes, sausās zupiņas...un arbūzs! Ēdam un baudam jauku ainavu – zvejnieki makšķerē, pirmie pamodušies cilvēki skrien gar jūras krastu, ceļamkrāns ieceļ jūrā laiveles...industriāla romanitka?! 
Caur S.Severa, C.Linaro ap pusdienas laiku ieripinām Civitavecchia (Romas provinces centrālais Itālijas reģions).  Ostas pilsēta, kas II Pasaules kara laika pilnībā iznīcināta.
Ieraudzījuši norādes, meklējam lielveikalu COOP, lai iepirktu pārtiku, lai paēstu...pamaldamies pa pilsētu – ielas mudž no mašīnām!
Izbraucot no pilsētas nomaldamies, un netīšam izbraucam uz štrāsi SS1, kas arī ved uz Grosseto. Šodien plānojām tikt līdz Montalto Marina, un tikām arī . Nobraucām 100km. Montalto di Castro ir viduslaiku ciematiņš ar plašu smilšu pludmali, kas sasniedzot Montalto Marina vienkārši rosina visu pārtaukt un palikt šeit. Baudīt jūru, vakara sauli...
Taču mēs-vēdera vergi vispirms atkal meklējam pēc veikala. Iepirkamies vietējā mārketā, tad lēnu garu baudījām pilsēteles atmosfēru...jūru, pludmali! Atrodam jauku nakšņošanas vietu – treileru parkā pie jauka priežu meža...ir galdiņi! Uzreiz rosāmies un gatavojam vakariņas...satumst...guļam uz mīkstām skujām...silti!
Pirmais skats, ko redzu atverot acis no rīta, priecē...debesis, koku galotnes!
Ceļš tālāk atkal gar jūru...šodien ripo kā smērēts – pavējš un ātrums 35km/h! Esam nopelnījuši atpūtu...pamanījām krodziņu ceļa malā, kur uzlādējam savus telefonus, paēdam...un pat nomazgājamies! Tālāk turpinām ceļu Grosseto virzienā, un nonākam tur vakarpusē, taču kā nakšņošanas vietu izvēlamies nedaudz tālāk esošo Casstiglione della Pescaia, kas atrodas Toskānas DR daļā. Kāda kempinga zonā arī nolemjam palikt. Metamies peldēt...uhhhh, sāļums traucē baudīt ūdeni! Nobraukti 100km, un gandarījums par pieveikto gabalu pamatīgs. Burvigs saulriets...pēc laiciņā tālumā tumsā saskatāmas pilsētas ugunis...
Dienas iet...kalni vēl nav sākušies...gaidu tos ar tādam kā nelielām bažām...negribu būt par nastu...vai kaut kā tā! Šodien sākam attālināties no jūras, bet tikai nedaudz, lai vakarā atkal tai pietuvotos. Follonicā satiekam divus ceļojošus nīderlandiešus, kas mums palīdz atrast kārtējo draugu COOP. Iepērkam enerģijai žāvētas plūmes, zemesriekstus...un ūdeni! Jā, te arī satiekam puisi Martinu no Šveices, kurš gatavs mūs uzņemt pie sevis nākamgad Šveicē. Skaisti...tā rodas kontakti nākamiem braucieniem, kas nebūs mazums...šis bij tikai sākums!
Caur S.Vincenzo braucam līdz Marina di Bibbona...atkal nakšņojam pie jūras...kā Robinsoni piejūras zemajos kokos!
Izbraucam No nakšņošanas vietas agri no rīta, ap 8iem...cauri skaistam piejūras mežam, kur daži „agrie putniņi” soļo ar slēpju nūjam. Cecinā iebraucam ap 10iem...un piebraucam pie TREK veikala, lai salabotu Arvim bremzes...tās vnk bij pazudušas!
Pusdienojam Ardenzā. Sākas pirmie serpentīni, ar kuriem tieku galā veiksmīgi!
Livorno paliek maliņā, cenšamies to apbraukt. Pirms Stagno piespiedu apstāšanās...sāk plīst velo soma (materiāls neveiksmīgi izvēlēts)...šuju!
Vakarā ieripojam Pizā...un nakšņot nolemjam kempingā, kas te ir salīdzinoši lēti. Iekārtojamies...nomazgājam lielceļu putekļus, un dodamies pabraukāt pa pilsētu! Apskatām Pizas kompleksu - šķībo zvanu torni, baziliku, ūdenskrānu!
Vakars paiet indiešu deju ritmos baudot itāļu vīnu...skaisti!
Izbraucam 8:30...un tagad tikai gar jūru! Pusdienojam Marina di Masa...nobaudam makaronus ar jūras veltēm!
Jā, šodien „ejam” prom no jūras...”rāpsimies” kalnos! Aiz Marinellas nogriežamies...Vakarā esam LaSpezia...sākas garš serpentīns...5km kalnā! Nobraukti nepilni 100km...esam kalna pussceļā, sāk tumst...atrodam nepabeigtu auto ceļu, tuneli...turpat arī nakšņojam! Pirmā nakts, kad uzceļam telti...un tiešām zibeņi atnes lietu! Līst vairāk kā stundu, tad vējš mākoņus aiznes tālāk kalnos.
Nākamais rīts...žāvējam telti, sauļojoties liekam mantas...izbraucam pirms 11iem! Turpinām vakar iesaktā kalna pievārēšanu...vēl 2km augšā!
Borghetto...skaista strūklaka pilsēteles centrā...zvana baznīcu zvani, un kalni visapkārt! Vieta, kur notiek plānu maiņa...daudz kas no plānotā nepiepildās, bet...viss, kas notiekot notiekot uz labu...turpināsim iesākto nākamgad!
Tālāk braucam kalnos...kalnu pārejas ir pamatīgas...vismaz man kā iesācējai likās garas...bezgala garas! Nebij tik grūti kā biju iedomājusies...viss ir paveicams! Augstakā kalna virsotne bij Parma (1055m augsta), ko pievārēju braucot augšup 10-12km...tai dienā nobraucām traki maz, tacu mūsu muskuļi zināja, ka ir pieveikts gana!

Visumā nobraukti 880km/10dienās. Jāsecina, ka Itālijā ir ļoti daudz riteņbraucēju...gan pilsētu ielās, kur tie veiksmīgi izlokās starp mašīnu radītajiem korķiem...pie tam vēl svilpodami! Gan arī kalnos, kur riteņbraucēji trenējas...pa vienam, bariņos...un smaidīdami māj sveikas!
Vīns ir vienreizēji gards...no izsmalcinātu šķirņu vīnogām...kuras mēs nobaudījām arī kalnu dārzos!
Velobrauciens bij jauks...es zinu, ka braukšu vēl!

Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra