Galerija

SLOVĒNIJA

       Sākšu ar to, ka šī man ir pirmā tālā brauciena pieredze ar savu auto. Patīk ceļot, labprāt to darām ar savu auto, bet līdz šim tālākie braucieni bija mūsu kaimiņvalstis-Lietuva un Igaunija. Tomēr vilinājums un, dažu cilvēku iespaidā, nolēmu, ka jāaizbrauc ar savu auto uz Slovēniju. Iespaidojos no lietotāja „snikers” rakstītā, kā arī no darba kolēģa ieteikuma par Slovēnijas skaisto dabu, kalniem, karsta reģiona alām un fantastiskajiem skatiem no Bledas ezera krastiem.

       Braucienu plānot un tam gatavoties sāku jau iepriekšējā gada rudenī, lai arī pats brauciens notika no 4.-12. Jūnijam. Tad nu 4. Jūnija rītā īsi pirms pl.5:00 devāmies ceļā. Aptuveni pēc stundas šķērsojam LV/LT robežu, bet īsi pēc deviņiem jau ieripojam plašajā poļu zemē. Tikuši mazliet aiz Suwalkiem, stājamies ceļmalas krodziņā ieturēt stiprākas brokastis. Sev paņemu zupiņu, sieviņa- plānās pankūkas ar biezpiena pildījumu un ievārījumu. Ieturējuši maltīti dodamies tālāk. Visa pirmā diena paiet ceļā, pret vakaru, tikuši jau aiz Gliwices, stājamies degvielas uzpildes stacijā, uzpildam autiņu, iestiprinamies paši, pie reizes jau savlaicīgi nopērku visam ceļojumam nepieciešamās vinjetes (Čehijas- uz 10 dienām, Austrijas uz 10 dienām, Slovēnijai uz nedēļu). Kopsummā vinjetes izmaksāja ap 68 EUR. Iestiprinājušies, turpinam ceļu un drīz jau šķērsojam Polijas-Čehijas robežu. Viesnīciņa ISORA norezervēta Ostravā, ap pl 20:30 arī ieripojam viesnīcas stāvvietiņā. Pati viesnīca visai necila, Ostrovas nomalē, netālu no mums vajadzīgā bāņa. Par vienu nakti samaksājam 44 EUR, brokastis neizvēlamies- pašiem līdzi Latvijas labumi. Numuriņš parasts- tipiska tranzītviesnīciņa, bet man gan liekas, ka poļiem šāda tipa viesnīciņas ir augstākā līmenī. Nakts ir visai silta, jātur vaļā logs, lai nebūtu pa karstu, bet tas savukārt traucē miegam- labi dzirdami visi trokšņi no pilsētas ielām. Tomēr pēc nobrauktajiem 1089km, visai ātri iemiegu un jau pavisam drīz zvana modinātājs, ir 5.jūnija rīts pl 8:00, ceļamies, ieturam brokastis un dodamies tālāk.

       Izbraucot no viesnīcas, pavisam netālu aiz ceļa līkuma mūs aptur policijas ekipāža- pārbauda dokumentus, vinjetes esamību, pēc minūtes- saņemam laba ceļa novēlējumus un dodamies Austrijas virzienā. Pa bāni aizrikšojam garām Olomouc, Brno, pie Mikulov pilsētiņas jau esam netālu no robežas. Diena karsta, saulīte spīd, prieks braukt. Pirms Austrijas robežas, vēl Čehijā pamanām pazīstamu TAXFREE veikaliņu. Piestājam stāvlaukumā, sapērkamies kafijas pupiņas par ļooooti draudzīgām cenām, šo to no alkohola, saldumus, šokolādi... Krietni papildinājuši auto bagāžas nodalījumu, turpinam ceļu un šķērsojam Čehijas – Austrijas robežu. Ceļš līkumo caur austriešu kalnu ciematiņiem, sakoptas mājas, pagalmi, lauki... Pēc kāda laika jau braucam gar Vīni. Lai arī izmantoju navigāciju, uz ceļa joslām viss skaidri norādīts-pa kuru joslu jābrauc, lai nokļūtu Itālijā, pa kuru uz Slovēniju, pa kuru uz Horvātiju utt. Netālu no Grācas stājamies ceļmalas tankštellē, top pirmās bildes ar kalnu siluetiem fonā, paņemam pa kafijai, bet no ēdieniem nekā piemērota neatrodam. Picas un citas ātrās uzkodas negribas, ēst pastu pa austrijas cenām arī ne. Turpinām ceļu un drīz jau ieripojam Slovēnijā, izbraucam cauri Mariborai, bija doma izmest līkumu uz Velenje pilsētiņu un apskatīt kalnrūpniecības un ogļu ieguves muzeju „STARIJ JAŠEK”, bet googlē izlasu, ka tas ir atvērts tikai līdz 14:00. Neko darīt, turpinām ceļu un nākamais galamērķis mūsu ceļā ir Ļubļana. Tā nu sanācis, ka lietoju telefonā pieejamās navigācijas kartes, bet man par nepatīkamu pārsteigumu-eiropā ar mobilo internetu tā ir kā ir. Nezinu, vai pie vainas ir mūsu mobilo sakaru operators, kas nav saslēdzis sadarbības līgumus vai tam visam ir kāda cita vaina, bet pirms pašas Ļubļanas palieku bez navigatora palīdzības- nedarbojas ne WAZE, ne telefona MAPS programma, līdzi ir Eiropas lielceļu atlants, bet pilsētas kartes tur nav. Pie norādes uz Ļubļanu nogriežamies no bāņa, dodamies iekšā pilsētā un cenšos saprast uz kuru pusi ir pilsētas centrs. Pamanu norādi uz centru, sekoju lielākajai automašīnu plūsmai un drīz jau priekšā manāma Ļubļanas vecpilsēta. Ceļa kreisajā pusē pamanu lielveikalu, iebraucam veikala pazemes stāvvietā un dodamies ko nopirkt. Veikalā nopērkam šo to no pārtikas, augļus, uzkodas, ūdeni, mēģinām uztvert WIFI, bet neveiksmīgi. Izejam no veikala, pastaigājam pa vecpilsētas daudzajiem tiltiņiem, nofočēju Ļubļanas pili. Izsalkums liek meklēt kādu ēstuvi, bet ir jau vakars. Pulkstenis ap 18:00, šis tas jau slēgts, āra kafejnīcās manām tikai ātro uzkodu, saldējuma un dzērienu, kafijas reklāmas un piedāvājumus. Esam vecpilsētas centrā, pat ātro uzkodu cenas neatšķiras no Austrijā redzētajām. Tā nu, mazliet paklaiņojuši pa Ļubļanas vecpilsētu, neatraduši neko piemērotu, dodamies uz veikala pazemes stāvvietu, norēķinos par stāvvietas pakalpojumiem un dodamies pa to pašu ielu, pa kuru atbraucām ārā no pilsētas. Navigators neatdzīvojas, sākumā braucu pēc izjūtām, līdz saprotu, ka pietiek eksperimentēt, stājamies uzpildes stacijā, pieleju pilnu bāku, nopērku pilsētas karti, bet ilgi pētīt to nav laika. Uzpildes stacijā aiz manis jau rinda ar autiņiem sastājusies, līdz ko iekāpu mašīnā- šie sāk nervozi taurēt. Daudz maz saprotot virzienu- dodos Koperas virzienā, bet izbraucot no Ļubļanas, saprotu, ka uz bāņa netikšu, jo esmu kaut kādā miestā. Vietējie pārsvarā labi runā angliski, arī no krievu valodas šad tad kas noder. Ceļmalas kafejnīcā pajautāju WIFI paroli, uzstādu vajadzīgo mērķi un norunātajā laikā esam pie rezervētajiem apartamentiem Kozinā. Saimniece mūs jau gaida, izrāda apartamentus, uzdāvina vietējā sarkanvīna pudeli, norēķinamies un iekārtojamies. Apartamenti perfekti- tīri, kopti, viss nepieciešamais dzīvošanai-gan tehnika, gan tādas sadzīviskas lietas kā veļaspulveris, sāls, cukurs, tēja. Iesaku visiem apartamentus „GAJA” Kozinā, Vhrpelje ciemā. Pagatavojam sev vakariņas, iestiprinamies, sēžot pie mājas, vērojam skaisto dabu un klausoties dzeguzes ku-kū, kas bija dzirdami katru tur pavadīto vakaru.

       6. jūnijs, plānos ir doties uz Velenje pilsētu, apskatīt kalnrūpniecības un ogļu ieguves muzeju. Ap deviņiem dodamies ceļā, sanāk braukt atpakaļ gar Ļubļanu uz Mariboras pusi. Aiz Ļubļanas uz bāņa kārtīgs korķis. Pabraucam dažus metrus un jāstāv minūtes 5. Fūristi daži noslāpējuši motorus. Diena karsta, bez kondicioniera mašīnā pat ar atvērtiem logiem neciešami karsti. Izrādās priekšā smaga avārija notikusi, ik pa laikam starp mašīnām izbrauc attiecīgo dienestu automašīnas, bet satiksmes kustība neatjaunojas. Sāku jau nervozēt, jo pagajis jau vairāk par stundu, laiks nenovēršami tuvojas pusdienlaikam, bet mēs vēl sēžam sastrēgumā uz bāņa. Pēc gandrīz vai divu stundu mocībām tiekam līdz vietai, kur notikusi avārija- bānis uz laiku ir slēgts, visa plūsma tiek novirzīta uz mazāku lauku ceļu, kas vijas cauri kalnu ciematiņiem. Ja jau ekskursija, tad ekskursija, līkumojam cauri apdzīvotajiem punktiem, baudam dabu, arhitektūru, pēc kāda laika jau atkal esam uz bāņu. Kad nogriežamies uz Velenji-atkal sākas šaurs, līkumots kalnu ceļš, braucam lēnām, ar pretī braucošajām mašīnām knapi var izmainīties. Isi pirms vieniem esam pie muzeja, ieejam iekšā, bet tur saka, ka šodienas pēdējā ekskursantu grupiņa ar angļu valodā runājošo gidu jau esot devusies šahtā pirms 10 minūtēm. Darbinieki atsaucīgi, sazvana gidu, lai pagaida arī mūs, samaksājam 20 EUR par abiem, ātri tiekam pie ķiverēm, kalnraču drēbēm, kas atgādina halātu, iedod mums papīrā ietītu maizīti ar sardeli un mazo sulas paciņu, ieslēdzam privātām mantas skapīšos un pavadonis mūs ar liftu nogādā pazemē. Pēc dažu minūšu gājiena pa ogļraču šahtām esam pie ekskursantu grupiņas no Francijas un gida, kas mūs jau gaida. Tiekam iepazīstināti ar šahtu vēsturi, redzamas ekspozīcijas ar ogļračiem, tiek atskaņotas sarunas,stāsta par  negadījumiem, kas notikuši, ar drebošu grīdu, skaņas un gaismas efektiem tiek imitēts nogruvums, kas radies pēc eksplozijas, pēc kā redzama ogļu kaudze, no kuras ārā redzama cilvēka roka. Visai iespaidīgi! Pēc vēstures daļas, nonākam telpā ar soliņiem un galdiem, gids rāda kartes, shēmas, stāsta par ogļu ieguves apjomiem, precesa plusiem un mīnusiem, tikmēr mēs apēdam līdzi iedotās maizītes un uzdodam interesējošos jautājumus. Ekskursijas otrajā daļā tiek izrādīta jau mūsdienīga ogļu ieguves tehnika, ogļu ieguves process mūsdienās, vēlāk tiekam sasēdināti mazā vilcieniņā, ar kuru tiekam nogādāti pie lifta, kas mūs paceļ atpakaļ virszemē. Stāvvietā atvadāmies no ekskursijas biedriem un dodamies atpakaļceļā uz apartamentiem. Pa ceļam iebraucam veikalā- nopērkam šo to vakariņām un pirmā ekskursiju diena noslēdzas ar pašu gatavotām gardām vakariņām brīvā dabā pie apartamentiem, slovēņu vīna glāzēm un neiztrūkstošo dzeguzes balsi.

       Nākamā diena, kurā ieplānots brauciens uz iespaidīgo Postojna alu. Laika apstākļi mūs lutina, dodamies ceļā. Mūsu apartamentu atrašanās vieta ir ideāla- visi mums interesējošie apskates objekti ir praktiski blakus- Itālijas robeža 20 km, Postojnas ala ap 60km, Skočjanas ala ap 40 km, Adrijas jūras kūrorti Kopera, Pirana, Portoroža- arī ap 30km. Ieripojam Postojna alu stāvvietā, novietojam autiņu, paņemam līdzi jakas un dodamies uz kasēm pēc biļetēm. Izrādās arī šeit esam laicīgi paspējuši uz pēdējo dienas ekskursiju grupiņu, kas dosies alās ar gidu angļu valodā. Ekskursiju izvēle diezgan plaša- tiek piedāvāts tāds kā komplektiņš Postojna alas apskate+ Predjamas pils+ akvārijs un laikam arī dendrārijs+ kaut kādas izstādes apskate. Cena atkarīga no izvēlēto ekskursiju daudzuma. Mēs vēlējāmies alu+pili, bet iznāca neliela vilšanās. Alas apskate aizņem ap 2 stundas un pēc tās vairs nepaspēsim uz pili, jo no alām līdz pilij vēl jānoiet 9km. Mēs esam pie alām jau pēc vieniem dienā, bet pils apskatāma līdz 16:00. Nopērkam biļetes alas apskatei, piemaksājot 4 EUR no personas, tiekam pie maziem radioaparātiem, kas izskatās kā rācijas, kuri piedāvā ekskursijas aprakstu dzirdēt krievu valodā. Biļete uz alām +stāvvietas kupona apmaksa + radio ar krievu valodu mums abiem izmaksā ap 60 EUR. Dodamies uz alas ieeju, kur jau stāv cilvēku pūlis, kas sadalīti pēc ekskursiju valodām- slovēņu, vācu, itāļu, angļu. Daudz aziātu izcelsmes cilvēku, īpaši vecāka gada gājuma. Ilgi nav jāgaida, alu personāls atver vārtus un mēs varam ieņemt vietas vilcieniņā, kas mūs ievedīs vairākus km alā iekšā. Līdz šim man mūsu Riežupes alas pie Kuldīgas likās milzīgs labirints, bet jau iebraucot alā, sapratu, ka šī ala ir kas neizsakāmi un nesalīdzināmi iespaidīgāks un lielāks. Skati fantastiski un elpu aizraujoši, garām viens pēc otra aizslīd izgaismoti un apbrīnas vērti dažādu izmēru, formu un krāsu stalaktīti, stagmatīti, kurus māte daba veidojusi miljonus un pat desmitiem un simtiem miljoniem gadu ilgā laika periodā. Iespaidīga izmēra un apjoma pazemes zāles, ar ļoti austiem griestiem, viena ar ļoti labu akustiku, kur uzstājušies slaveni itāļu tenori, alas zāle ar ietilpību 10 000 cilvēkiem- neiedomājami pazemes plašumi, skaistums un burvība. Alās cauru gadu ir konstanta temperatūra +10 grādi. Nonākot virszemē, ir jau pēcpusdiena, kafejnīcas pārsvarā jau aizvērušās, vaļā daži suvenīru veikali, kur tad arī dodamies, nopērkam suvenīrus un dāvaniņas mājās gaidošajiem radiņiem. Jūtams neliels, bet patīkams nogurums, negribas vairs iet ar kājām 9km, lai apskatītu unikālo Predjamas pili tikai no ārpuses, iedomājoties vēl par atpakaļceļu kājām- nolemjam, ka dosimies uz aprtamentiem.

       Nākamā diena, plānos apskatīt vēl vienu alu- Skočjanas alu, kas atrodas netālu no mums. Lai gan brīžiem pārņem sajūta, ka neko jaunu jau mēs tur neredzēsim un Postojnas alā, kas skaitās lielākā, mēs jau visu esam redzējuši, tomēr dodamies uz Skočjana alas apskati. Nopērkam biļetes, kas ir krietni lētākas nekā Postojnā, sekojam gidiem, kas mūs ved labu gabaliņu pa ceļa malu no kalna lejup uz alas ieeju. Šoreiz esam aizmirsuši paņemt jakas, sieviņai ir tamborēts vilnas apmetnis ar palielām acīm, man kājās iešļūcenes- pavisam nepiemērots apģērbs un apavi alu apskatei. Galu galā nebija nemaz tik traki, kopā saspiežoties un apskaujoties- nenosalām. Šoreiz cilvēku grupiņa visai paliela, daudz skolas vecuma bērni, 3 gidi-angliski runājošais, divi –slovēņu valodā. Pirmās alā dodas bērnu grupiņas ar slovēniski runājošajām gidēm- bariņš ir skaļš un jautrs, vēl kādu laiku pat ārā ir dzirdamas bērnu čalas no alas iekšienes. Saņemot pamatinfo par alas uzbūvi, apmēriem, parametriem, uzvedības noteikumiem-dodamies alā. Šoreiz nav vilcieniņa-jāiet pašiem. Griesti visai zemi, celiņš pa kuru ejam slapjš, jāiet uzmanīgi, ka nepaslīd. Šī ala, atšķirībā no Postojnas ir reljefaina, drīz vien nonākam pie pazemes kanjona- skats iespaidīgs. Lejā skaļi čalo krāčaina kalnu upe Reka, ekskursantu taka iet tai gar krastu apmēram 140m virs upes, bet virs galvas vēl būs kādi 150 metri līdz alas griestiem. Lai arī alā ir visai patumšs, bet prožektoru gaismā virs upes manāma tāda kā varavīksne, kas rodas mākslīgā apgaismojuma stariem lūztot upes krāču veidotajā ūdens pilienu migliņā, kas paceļas virs upes līdz pat ekskursantu takai. Neticams likās fakts, ka 1962. gada pavasarī, Reka bijusi pārplūdusi un appludinājusi lielāko daļu alas, ekskursijas tikušas atceltas, jo lielākā daļa alas bijusi pilna ar ūdeni. Redzot to kanjonu, stāvās kraujas krastos un alas milzīgos izmērus un tilpumu- tas škiet neticami, bet par tā laika dabas varenību liecina alas klintī iekalta zīme, kas atspoguļo ūdens līmeni, līdz kuram tas pacēlies, piepildot alu. Iznākot no alas- nenožēloju ne nieka, ka izvēlējāmies apmeklēt arī šo alu- Postojna ala un Skočjana ala ir divas dažādas alas. Stalaktīti un stagmatīti ir līdzīgi, bet alas atšķiras ar savu reljefu, uzbūvi, izmēriem. Pēc ekskursijas pa alu-ieturam maltīti turpat netālu no alas ieejas. Diena ir tikai pusē-nolemjam apskatīt netālo Itālijas pilsētu Triesti. Itālijā neesam bijuši, intereses dzīti dodamies turp, un jau pavisam drīz šķērsojam robežu. Ceļa kvalitāte paliek nemainīga- viss gludi, pirmais, kas krīt acīs ir tas, ka apstiprinās kaut kad iepriekš dzirdēta atziņa, ka itāļi nemākot ar auto parkoties, tādēļ mašīnas tur bieži vien ir apskādētas, ielocīties bamperiem, ar švīkām un skrāpējumiem uz virsbūvēm. Iebraucot Triestē, uzkrītoši var redzēt, ka katrs trešai spēkrats kā likums ir apskādēts, ielocītu, pamīcītu virsbūvi, bamperiem. Atkal visnepiemērotākajā brīdī pazūd navigācija, iebraucot pilsētā, ripojam no kalna lejā, bet skats uz līci paveras skaists. Apstājamies placī ceļa malā, pafočējamies un dodamies tālāk. Bija plāns apskatīt Triestes vēsturisko centru, slavenākās ēkas, bet bez navigatora uzdevums kļuva nereāls. Iegriezos nelielā šķērsieliņā-un atklājās itālijas ne tā skaistākā puse. Ieliņas šauras, līkumotas, gar abām malām pilns ar mašīnām, ieliņas stāvas, līkumotas, pagalmos tumsnējas ādas krāsas aizdomīga izskata cilvēki, ēkas visai drūma izskata, nolaistas... Laikam bijām iekūlušies kādā no Triestes nelabvēlīgajiem rajoniem. Sievai palika neomulīgi, ilgi grozoties un maldoties pa mazajām ieliņām, arī manī radās vēlme atgriezties Slovēnijā. Piemērotā autoplacī apstājos, telefonā uzmeklēju vakardien ieinstalēto offline navigācijas aplikāciju, uzstādīju galamērķi Kopera un devāmies turp. Neilgs ceļš gar itāļu piekrastes ostām un atkal esam Slovēnijā, iebraucām Koperā, netālu no paša centra novietojām auto stāvvietā un dodamies uz vecpilsētu. Sabildēju baznīciņu, vecās ēkas, šaurās ieliņas, izstaigājam pilsētiņas vēsturisko centru. Vienā bodītē ieraudzīju rokas pulksteņus, kas darināti no koka-koka posmaina siksniņa, koka korpuss, iekšā japāņu Quartz mehānisms. Paklaiņojām pa pilsētas mūsdienīgajiem kvartāliem, neliels šopings un tad jau devāmies uz apartamentiem.

       Nākamajā dienā plānojam iepazīties ar Adrijas jūras piekrastes pilsētiņām- Piranu, Portorožu. Pārdesmit minūšu brauciens un esam Piranā. Pie pilsētas robežas novietojam auto maksas stāvvietā un, nokapjot lejā uz piekrasti, ir pieejams bezmaksas autobuss, kas nogādā cilvēkus pašā Piranas sirdī- centrālajā laukumā. Izstaigājam šaurās ieliņas, kuras brīžiem atgādina latīņamerikas, dienvidamerikas lielo pilsētu nabadzīgos rajonus- celtnes vecas, logi ar slēģiem, no logiem ārā izkārta veļa, nostieptas saites, šņores... Dodamies uz piekrasti un pa ielu (promenādi) aizstaigājam līdz pašam pilsētas galam, kas man atgādina mūsu Kolkas ragu, kas iestiepjas jūrā. Ielas malā kafejnīcas, krodziņi, bari, niršanas piederunu noma. Cilvēki sauļojas paklājuši dvieļus, sedziņas uz cietā akmens seguma. Jūras krasts nodalīts ar palieliem šķeltiem akmeņiem. Arī mēs noklājam dvielīti, paņemam pa atspirdzinošam dzērienam un baudam saules starus un Adrijas piekrastes skaistos skatus. Iebrienu ūdenī- grūti nostāvēt, vējš sacēlis visai pamatīgus viļņus, arī pamatne zem kājām- asi, šķautņaini akmeņi. Ap pusdienlaiku ieturam maltīti no jūrasveltēm, atpakaļ uz autostāvvietu dodamies ar kājām, izstaigājot visu krastmalas promenādi, apskatot jahtas, kuterus, ieslīdot ik pa laikam kādā bodītē. Piekrastē satikām arī kādu vecu vīru ar velosipēdu, kurš apjūsmo manas sievas skaistumu itāļu valodā. Kad angliski saku, ka itāliski nerunājam- vecais vīrs interesējas no kurienes esam. Izdzirdējis, ka esam no Latvijas, večuks tīrā krievu valodā sāk savu atmiņu stāstu par jaunību, jūrnieka gaitām, esot bijis arī baltijas valstīs. Atgriežamies pie auto un dodamies uz dienvidiem- necik ilgi nav jāgaida- iebraucam Portorožā. Jāsaka izskatās pēc gruntīga kūrorta-Greznas daudzstāvu viesnīcas slejas gar visu jūras krastu, vairāki kazino, piekrastē savestas smiltis, kur atpūšas naudīgi cilvēki, pārsvarā dzirdama vācu valoda, brīžiem itāļu mēle. Izstaigājam Portorožu, apēdam pa saldējumam, pabildējamies, pabaudam jūru, dabas skaistumu un pievakarē dodamies uz apartamentiem.

       Nākamajā dienā mainām savu dislokācijas vietu, pametam Kozinu un dodamies uz ziemeļu pusi Bledas virzienā. Iebraucam Bledā pēc 10:00, tūrisma informācijas centrā paņemu Bledas karti, dažus informatīvus bukletus un dodamies uz ezera pusi. Atrodam stāvvietu ezera krastā- visa diena pa 10 EUR, manupr āt izdevīgs darījums. Ieejam tuvējā kafejnīcā ar āra terasi pašā ezera krastā, pasūtam pa kafijai un nogaršojam slaveno Bledas krēmkūku. Tad, bildējoties, lēnām ejam pa ezera krastu Bledas pils virzienā. Pils atrodas varenā klintī- uzkāpjam, aplūkojam pili, sabildējamies, no pils pagalma paveras burvīgi skati uz ezera smaragdzaļo ūdeni, apkārtnes ielejām, kalniem fonā. Fantastiska vieta! Nokāpuši lejā, apejam apkārt ezeram (apmēram 10 km) lēnā gaitā, bildējoties, baudot silto dienu un pasakainus dabas skatus, ieturot maltīti krodziņā pie ezera. Lai arī vieta fantastiski skaista, tomēr ēdiena cenas nav kosmiskas. Tuvojoties mašīnai, pamanām rodeļu trasi- dodamies nobraukt ar rodeļiem no kalna- brauciens ir visai iespaidīgs, beigās vēl pa 4EUR paņemam savus foto no trases. Ir jau pēcpusdiena, dodamies uz savu nākamo naktsmītni “VILLA BISTRICA”, kas atrodas Bohinjska Bistrica ciemā. Neilgs brauciens pa līkumotu ceļu, esam klāt. Villa pati liekas skaista, no ārpuses visa vienos ziedos, bet pats numuriņš gan varēja būt labāks, bet nesūdzamies, jo jāpavada šeit tikai 2 naktis. Samaksājam 133 EUR par naktsmītni un iekārtojamies.

       Nākamās dienas rītā, dodamies apskatīt Triglava nacionālā parka skaisto dabu. Sākumā braucam uz Ukancu, kur ir slēpošanas kūrorts VOGEL ziemā, bet vasarā trošu vagoniņš uzvizina tūristu kalna galā, lai labāk var izbaudīt pasakainos skatus uz Juliana alpiem, izstaigāt kalnu takas. Samaksājam 20 EUR katrs par pacēlāju abos virzienos un dodamies augšup. Jau no pacēlāja logiem paveras neticami skati, bet kalna galā skati ir fantastiski, laiks ir skaidrs un saulains, debesis zilas, koki un zāle zaļi, kalni pelēki, daži augstākie ar baltām virsotnēm! Izstaigājamies pa VOGEL kalna augšu, braucot lejā, pilns vagoniņš ar slovēņiem, kas vienojas romantiskā dziesmā! Kāpjam mašīnā un braucam atpakaļ uz Bohinju. Ceļš ved gar pašu Bohinjas ezera krastu, ceļa malā ir bezmaksas stāvvietas un mums palaimējas atrast vienu vietiņu-stājamies malā un dodamies baudīt ezera dabas skatus, dzidro ūdeni un siltos saules starus. Ezers ir fantastiski skaistā vietā- ielejā, ko ieskauj Alpu kalni, ūdens ir dzidrs un caurredzams, pilns ar dažāda lieluma zivīm, kuras ziņkārīgi piepeld pie ūdenī iemērktām kājām. Cilvēki atpūšas, kāds noīrē airu laivu un dodas ezerā, kāds smaiļo ar smailīti, kāds ar kanoe laivu, kāds peldās, bērni pa krastmalu mēģina noķert zivis ar tīkliņu- bezrūpīga idille! Pusi dienas gulšņājam ezera krastos, tad ieturam maltīti vietējā krodziņā, kas atrodas pie klints, kur instruktoru pavadībā var apgūt alpīnisma pamatus un izmēģināt savus spēkus vertikālas klints iekarošanā. Tuvojas novakare un mēs dodamies uz savu naktsmītni. Vakarā izejam līdz tuvējam veikalam, izstaigājam Bohinjsku Bistricu. Pilsētiņa tīra, sakopta, vietējie tik nepierasti mums- laipni un atsaucīgi. Gandrīz katrs uz ielas satiktais cilvēks sveicinās- Dobr Dan! Ir ar ko salīdzināt. Pie mums Latvijā pat apkalpojošais personāls veikalā ne vienmēr pasveicinās Tevi. Ciematiņā ir jauka baznīca, kuras zvani zvana katru stundu un vēl ik pēc 15 minūtē ziņo par laiku ar īsiem sitieniem. Iesākumā bija neierasti, bet ar laiku pieradu un laikā no 22:00-6:00 zvani neskanēja- gulēt netraucēja.

       Pienācis nākamais rīts, atvadamies no villas personāla un uzsākam savu ceļu mājup. Nolēmām nebraukt pa bāni, bet saīsināt ceļu, braucot pa mazākas nozīmes ceļu cauri slovēņu ciematiem. Sākumā viss ritēja visai raiti, bet pie Austrijas robežas iekūlāmies riktīgā kalnu serpentīnā, kādu tikai pa TV biju redzēji pārraidēs no GIRO d ITALIA kalnu posmos. Pārsvarā bija jābrauc ar 2-3 ātrumu, lai nepārkarstu bremzes. Kalna galā robežkontroles punktā, visa ceļojuma laikā mums otrreiz tika pārbaudīti dokumenti, un tad jau ceļš turpinajās cauri Austrijai, Čehijai uz Katowici, kur nakšņojām NOVOTEL hotel viesnīcas augšējā stāvā. Laba viesnīca, par numuriņu ar brokastīm diviem un autostāvvietu samaksājām 74EUR, brokasīs zviedru galds labs- plaša ēdienu izvēle un garšīgi. Nākamajā dienā, mājupceļā, uznāca pamatīgs lietus- viss balts priekšā, debesis ar zemi sajuka kopā, bet tas vairs mūsu noskaņojumu neietekmēja- tā bija patīkama atveldzēšanās pēc svelmes un saules, kas pavadīja mūs visu ceļojuma laiku. Vakarā pēc 23:00 jau bijām mājās un mūsu šīs vasaras garākais ceļojums bija noslēdzies.

ATZIŅAS:

        Pa nedēļu, ko pavadījām Slovēnijā, abi iemīlējām šo mazo, viesmīlīgo un skaisto Balkānu valsti,kurā apskatāmas tik daudzveidīgas dabas bagātības-siltā Adrijas jūra, augstie Alpu kalni, lielas un skaistas alas, burvīgas ielejas ar sakoptiem ciemiem un pilsētām. Dziļi iekšā ir pārliecība, ka vēl noteikti kādu reizi turp atgriezīsimies.

       Dodoties ceļojumā pa eiropu- nākamreiz noteikti nodrošināsimies ar offline navigācija aplikāciju.

REZUMĒ:

·         8 dienās nobraukti 4 800 km

·         Brauciena budžets 1 500 EUR (2 personām)

·         Auto VOLVO V70 2.4D 2009.g.

LAI MUMS VISIEM SILTA UN JAUKIEM PIEDZĪVOJUMIEM BAGĀTA VASARA! CEĻOSIM!!!