Slovēnija-eiropas zaļais dārgums! |
SLOVĒNIJA
Sākšu ar to, ka šī man ir pirmā tālā
brauciena pieredze ar savu auto. Patīk ceļot, labprāt to darām ar savu auto,
bet līdz šim tālākie braucieni bija mūsu kaimiņvalstis-Lietuva un Igaunija.
Tomēr vilinājums un, dažu cilvēku iespaidā, nolēmu, ka jāaizbrauc ar savu auto
uz Slovēniju. Iespaidojos no lietotāja „snikers” rakstītā, kā arī no darba
kolēģa ieteikuma par Slovēnijas skaisto dabu, kalniem, karsta reģiona alām un
fantastiskajiem skatiem no Bledas ezera krastiem.
Braucienu plānot un tam gatavoties sāku
jau iepriekšējā gada rudenī, lai arī pats brauciens notika no 4.-12. Jūnijam. Tad
nu 4. Jūnija rītā īsi pirms pl.5:00 devāmies ceļā. Aptuveni pēc stundas
šķērsojam LV/LT robežu, bet īsi pēc deviņiem jau ieripojam plašajā poļu zemē.
Tikuši mazliet aiz Suwalkiem, stājamies ceļmalas krodziņā ieturēt stiprākas
brokastis. Sev paņemu zupiņu, sieviņa- plānās pankūkas ar biezpiena pildījumu
un ievārījumu. Ieturējuši maltīti dodamies tālāk. Visa pirmā diena paiet ceļā,
pret vakaru, tikuši jau aiz Gliwices, stājamies degvielas uzpildes stacijā,
uzpildam autiņu, iestiprinamies paši, pie reizes jau savlaicīgi nopērku visam
ceļojumam nepieciešamās vinjetes (Čehijas- uz 10 dienām, Austrijas uz 10
dienām, Slovēnijai uz nedēļu). Kopsummā vinjetes izmaksāja ap 68 EUR.
Iestiprinājušies, turpinam ceļu un drīz jau šķērsojam Polijas-Čehijas robežu.
Viesnīciņa ISORA norezervēta Ostravā, ap pl 20:30 arī ieripojam viesnīcas
stāvvietiņā. Pati viesnīca visai necila, Ostrovas nomalē, netālu no mums vajadzīgā
bāņa. Par vienu nakti samaksājam 44 EUR, brokastis neizvēlamies- pašiem līdzi
Latvijas labumi. Numuriņš parasts- tipiska tranzītviesnīciņa, bet man gan
liekas, ka poļiem šāda tipa viesnīciņas ir augstākā līmenī. Nakts ir visai
silta, jātur vaļā logs, lai nebūtu pa karstu, bet tas savukārt traucē miegam-
labi dzirdami visi trokšņi no pilsētas ielām. Tomēr pēc nobrauktajiem 1089km,
visai ātri iemiegu un jau pavisam drīz zvana modinātājs, ir 5.jūnija rīts pl
8:00, ceļamies, ieturam brokastis un dodamies tālāk.
Izbraucot no viesnīcas, pavisam netālu
aiz ceļa līkuma mūs aptur policijas ekipāža- pārbauda dokumentus, vinjetes
esamību, pēc minūtes- saņemam laba ceļa novēlējumus un dodamies Austrijas
virzienā. Pa bāni aizrikšojam garām Olomouc, Brno, pie Mikulov pilsētiņas jau
esam netālu no robežas. Diena karsta, saulīte spīd, prieks braukt. Pirms
Austrijas robežas, vēl Čehijā pamanām pazīstamu TAXFREE veikaliņu. Piestājam
stāvlaukumā, sapērkamies kafijas pupiņas par ļooooti draudzīgām cenām, šo to no
alkohola, saldumus, šokolādi... Krietni papildinājuši auto bagāžas nodalījumu,
turpinam ceļu un šķērsojam Čehijas – Austrijas robežu. Ceļš līkumo caur
austriešu kalnu ciematiņiem, sakoptas mājas, pagalmi, lauki... Pēc kāda laika
jau braucam gar Vīni. Lai arī izmantoju navigāciju, uz ceļa joslām viss skaidri
norādīts-pa kuru joslu jābrauc, lai nokļūtu Itālijā, pa kuru uz Slovēniju, pa
kuru uz Horvātiju utt. Netālu no Grācas stājamies ceļmalas tankštellē, top
pirmās bildes ar kalnu siluetiem fonā, paņemam pa kafijai, bet no ēdieniem nekā
piemērota neatrodam. Picas un citas ātrās uzkodas negribas, ēst pastu pa
austrijas cenām arī ne. Turpinām ceļu un drīz jau ieripojam Slovēnijā,
izbraucam cauri Mariborai, bija doma izmest līkumu uz Velenje pilsētiņu un
apskatīt kalnrūpniecības un ogļu ieguves muzeju „STARIJ JAŠEK”, bet googlē
izlasu, ka tas ir atvērts tikai līdz 14:00. Neko darīt, turpinām ceļu un
nākamais galamērķis mūsu ceļā ir Ļubļana. Tā nu sanācis, ka lietoju telefonā
pieejamās navigācijas kartes, bet man par nepatīkamu pārsteigumu-eiropā ar
mobilo internetu tā ir kā ir. Nezinu, vai pie vainas ir mūsu mobilo sakaru
operators, kas nav saslēdzis sadarbības līgumus vai tam visam ir kāda cita
vaina, bet pirms pašas Ļubļanas palieku bez navigatora palīdzības- nedarbojas
ne WAZE, ne telefona MAPS programma, līdzi ir Eiropas lielceļu atlants, bet
pilsētas kartes tur nav. Pie norādes uz Ļubļanu nogriežamies no bāņa, dodamies
iekšā pilsētā un cenšos saprast uz kuru pusi ir pilsētas centrs. Pamanu norādi
uz centru, sekoju lielākajai automašīnu plūsmai un drīz jau priekšā manāma
Ļubļanas vecpilsēta. Ceļa kreisajā pusē pamanu lielveikalu, iebraucam veikala
pazemes stāvvietā un dodamies ko nopirkt. Veikalā nopērkam šo to no pārtikas,
augļus, uzkodas, ūdeni, mēģinām uztvert WIFI, bet neveiksmīgi. Izejam no
veikala, pastaigājam pa vecpilsētas daudzajiem tiltiņiem, nofočēju Ļubļanas
pili. Izsalkums liek meklēt kādu ēstuvi, bet ir jau vakars. Pulkstenis ap
18:00, šis tas jau slēgts, āra kafejnīcās manām tikai ātro uzkodu, saldējuma un
dzērienu, kafijas reklāmas un piedāvājumus. Esam vecpilsētas centrā, pat ātro
uzkodu cenas neatšķiras no Austrijā redzētajām. Tā nu, mazliet paklaiņojuši pa
Ļubļanas vecpilsētu, neatraduši neko piemērotu, dodamies uz veikala pazemes
stāvvietu, norēķinos par stāvvietas pakalpojumiem un dodamies pa to pašu ielu,
pa kuru atbraucām ārā no pilsētas. Navigators neatdzīvojas, sākumā braucu pēc
izjūtām, līdz saprotu, ka pietiek eksperimentēt, stājamies uzpildes stacijā,
pieleju pilnu bāku, nopērku pilsētas karti, bet ilgi pētīt to nav laika.
Uzpildes stacijā aiz manis jau rinda ar autiņiem sastājusies, līdz ko iekāpu
mašīnā- šie sāk nervozi taurēt. Daudz maz saprotot virzienu- dodos Koperas
virzienā, bet izbraucot no Ļubļanas, saprotu, ka uz bāņa netikšu, jo esmu kaut
kādā miestā. Vietējie pārsvarā labi runā angliski, arī no krievu valodas šad
tad kas noder. Ceļmalas kafejnīcā pajautāju WIFI paroli, uzstādu vajadzīgo
mērķi un norunātajā laikā esam pie rezervētajiem apartamentiem Kozinā.
Saimniece mūs jau gaida, izrāda apartamentus, uzdāvina vietējā sarkanvīna
pudeli, norēķinamies un iekārtojamies. Apartamenti perfekti- tīri, kopti, viss
nepieciešamais dzīvošanai-gan tehnika, gan tādas sadzīviskas lietas kā
veļaspulveris, sāls, cukurs, tēja. Iesaku visiem apartamentus „GAJA” Kozinā,
Vhrpelje ciemā. Pagatavojam sev vakariņas, iestiprinamies, sēžot pie mājas,
vērojam skaisto dabu un klausoties dzeguzes ku-kū, kas bija dzirdami katru tur
pavadīto vakaru.
6. jūnijs, plānos ir doties uz Velenje
pilsētu, apskatīt kalnrūpniecības un ogļu ieguves muzeju. Ap deviņiem dodamies
ceļā, sanāk braukt atpakaļ gar Ļubļanu uz Mariboras pusi. Aiz Ļubļanas uz bāņa
kārtīgs korķis. Pabraucam dažus metrus un jāstāv minūtes 5. Fūristi daži
noslāpējuši motorus. Diena karsta, bez kondicioniera mašīnā pat ar atvērtiem
logiem neciešami karsti. Izrādās priekšā smaga avārija notikusi, ik pa laikam
starp mašīnām izbrauc attiecīgo dienestu automašīnas, bet satiksmes kustība
neatjaunojas. Sāku jau nervozēt, jo pagajis jau vairāk par stundu, laiks
nenovēršami tuvojas pusdienlaikam, bet mēs vēl sēžam sastrēgumā uz bāņa. Pēc
gandrīz vai divu stundu mocībām tiekam līdz vietai, kur notikusi avārija- bānis
uz laiku ir slēgts, visa plūsma tiek novirzīta uz mazāku lauku ceļu, kas vijas
cauri kalnu ciematiņiem. Ja jau ekskursija, tad ekskursija, līkumojam cauri
apdzīvotajiem punktiem, baudam dabu, arhitektūru, pēc kāda laika jau atkal esam
uz bāņu. Kad nogriežamies uz Velenji-atkal sākas šaurs, līkumots kalnu ceļš,
braucam lēnām, ar pretī braucošajām mašīnām knapi var izmainīties. Isi pirms
vieniem esam pie muzeja, ieejam iekšā, bet tur saka, ka šodienas pēdējā
ekskursantu grupiņa ar angļu valodā runājošo gidu jau esot devusies šahtā pirms
10 minūtēm. Darbinieki atsaucīgi, sazvana gidu, lai pagaida arī mūs, samaksājam
20 EUR par abiem, ātri tiekam pie ķiverēm, kalnraču drēbēm, kas atgādina
halātu, iedod mums papīrā ietītu maizīti ar sardeli un mazo sulas paciņu,
ieslēdzam privātām mantas skapīšos un pavadonis mūs ar liftu nogādā pazemē. Pēc
dažu minūšu gājiena pa ogļraču šahtām esam pie ekskursantu grupiņas no
Francijas un gida, kas mūs jau gaida. Tiekam iepazīstināti ar šahtu vēsturi,
redzamas ekspozīcijas ar ogļračiem, tiek atskaņotas sarunas,stāsta par negadījumiem, kas notikuši, ar drebošu grīdu,
skaņas un gaismas efektiem tiek imitēts nogruvums, kas radies pēc eksplozijas,
pēc kā redzama ogļu kaudze, no kuras ārā redzama cilvēka roka. Visai
iespaidīgi! Pēc vēstures daļas, nonākam telpā ar soliņiem un galdiem, gids rāda
kartes, shēmas, stāsta par ogļu ieguves apjomiem, precesa plusiem un mīnusiem,
tikmēr mēs apēdam līdzi iedotās maizītes un uzdodam interesējošos jautājumus.
Ekskursijas otrajā daļā tiek izrādīta jau mūsdienīga ogļu ieguves tehnika, ogļu
ieguves process mūsdienās, vēlāk tiekam sasēdināti mazā vilcieniņā, ar kuru
tiekam nogādāti pie lifta, kas mūs paceļ atpakaļ virszemē. Stāvvietā atvadāmies
no ekskursijas biedriem un dodamies atpakaļceļā uz apartamentiem. Pa ceļam
iebraucam veikalā- nopērkam šo to vakariņām un pirmā ekskursiju diena noslēdzas
ar pašu gatavotām gardām vakariņām brīvā dabā pie apartamentiem, slovēņu vīna
glāzēm un neiztrūkstošo dzeguzes balsi.
Nākamā diena, kurā ieplānots brauciens
uz iespaidīgo Postojna alu. Laika apstākļi mūs lutina, dodamies ceļā. Mūsu
apartamentu atrašanās vieta ir ideāla- visi mums interesējošie apskates objekti
ir praktiski blakus- Itālijas robeža 20 km, Postojnas ala ap 60km, Skočjanas
ala ap 40 km, Adrijas jūras kūrorti Kopera, Pirana, Portoroža- arī ap 30km.
Ieripojam Postojna alu stāvvietā, novietojam autiņu, paņemam līdzi jakas un
dodamies uz kasēm pēc biļetēm. Izrādās arī šeit esam laicīgi paspējuši uz
pēdējo dienas ekskursiju grupiņu, kas dosies alās ar gidu angļu valodā.
Ekskursiju izvēle diezgan plaša- tiek piedāvāts tāds kā komplektiņš Postojna
alas apskate+ Predjamas pils+ akvārijs un laikam arī dendrārijs+ kaut kādas
izstādes apskate. Cena atkarīga no izvēlēto ekskursiju daudzuma. Mēs vēlējāmies
alu+pili, bet iznāca neliela vilšanās. Alas apskate aizņem ap 2 stundas un pēc
tās vairs nepaspēsim uz pili, jo no alām līdz pilij vēl jānoiet 9km. Mēs esam
pie alām jau pēc vieniem dienā, bet pils apskatāma līdz 16:00. Nopērkam biļetes
alas apskatei, piemaksājot 4 EUR no personas, tiekam pie maziem radioaparātiem,
kas izskatās kā rācijas, kuri piedāvā ekskursijas aprakstu dzirdēt krievu
valodā. Biļete uz alām +stāvvietas kupona apmaksa + radio ar krievu valodu mums
abiem izmaksā ap 60 EUR. Dodamies uz alas ieeju, kur jau stāv cilvēku pūlis,
kas sadalīti pēc ekskursiju valodām- slovēņu, vācu, itāļu, angļu. Daudz aziātu
izcelsmes cilvēku, īpaši vecāka gada gājuma. Ilgi nav jāgaida, alu personāls
atver vārtus un mēs varam ieņemt vietas vilcieniņā, kas mūs ievedīs vairākus km
alā iekšā. Līdz šim man mūsu Riežupes alas pie Kuldīgas likās milzīgs
labirints, bet jau iebraucot alā, sapratu, ka šī ala ir kas neizsakāmi un
nesalīdzināmi iespaidīgāks un lielāks. Skati fantastiski un elpu aizraujoši,
garām viens pēc otra aizslīd izgaismoti un apbrīnas vērti dažādu izmēru, formu
un krāsu stalaktīti, stagmatīti, kurus māte daba veidojusi miljonus un pat
desmitiem un simtiem miljoniem gadu ilgā laika periodā. Iespaidīga izmēra un
apjoma pazemes zāles, ar ļoti austiem griestiem, viena ar ļoti labu akustiku,
kur uzstājušies slaveni itāļu tenori, alas zāle ar ietilpību 10 000
cilvēkiem- neiedomājami pazemes plašumi, skaistums un burvība. Alās cauru gadu
ir konstanta temperatūra +10 grādi. Nonākot virszemē, ir jau pēcpusdiena,
kafejnīcas pārsvarā jau aizvērušās, vaļā daži suvenīru veikali, kur tad arī
dodamies, nopērkam suvenīrus un dāvaniņas mājās gaidošajiem radiņiem. Jūtams
neliels, bet patīkams nogurums, negribas vairs iet ar kājām 9km, lai apskatītu
unikālo Predjamas pili tikai no ārpuses, iedomājoties vēl par atpakaļceļu
kājām- nolemjam, ka dosimies uz aprtamentiem.
Nākamā diena, plānos apskatīt vēl vienu
alu- Skočjanas alu, kas atrodas netālu no mums. Lai gan brīžiem pārņem sajūta,
ka neko jaunu jau mēs tur neredzēsim un Postojnas alā, kas skaitās lielākā, mēs
jau visu esam redzējuši, tomēr dodamies uz Skočjana alas apskati. Nopērkam
biļetes, kas ir krietni lētākas nekā Postojnā, sekojam gidiem, kas mūs ved labu
gabaliņu pa ceļa malu no kalna lejup uz alas ieeju. Šoreiz esam aizmirsuši
paņemt jakas, sieviņai ir tamborēts vilnas apmetnis ar palielām acīm, man kājās
iešļūcenes- pavisam nepiemērots apģērbs un apavi alu apskatei. Galu galā nebija
nemaz tik traki, kopā saspiežoties un apskaujoties- nenosalām. Šoreiz cilvēku
grupiņa visai paliela, daudz skolas vecuma bērni, 3 gidi-angliski runājošais,
divi –slovēņu valodā. Pirmās alā dodas bērnu grupiņas ar slovēniski runājošajām
gidēm- bariņš ir skaļš un jautrs, vēl kādu laiku pat ārā ir dzirdamas bērnu
čalas no alas iekšienes. Saņemot pamatinfo par alas uzbūvi, apmēriem,
parametriem, uzvedības noteikumiem-dodamies alā. Šoreiz nav vilcieniņa-jāiet
pašiem. Griesti visai zemi, celiņš pa kuru ejam slapjš, jāiet uzmanīgi, ka
nepaslīd. Šī ala, atšķirībā no Postojnas ir reljefaina, drīz vien nonākam pie
pazemes kanjona- skats iespaidīgs. Lejā skaļi čalo krāčaina kalnu upe Reka,
ekskursantu taka iet tai gar krastu apmēram 140m virs upes, bet virs galvas vēl
būs kādi 150 metri līdz alas griestiem. Lai arī alā ir visai patumšs, bet
prožektoru gaismā virs upes manāma tāda kā varavīksne, kas rodas mākslīgā
apgaismojuma stariem lūztot upes krāču veidotajā ūdens pilienu migliņā, kas
paceļas virs upes līdz pat ekskursantu takai. Neticams likās fakts, ka 1962.
gada pavasarī, Reka bijusi pārplūdusi un appludinājusi lielāko daļu alas,
ekskursijas tikušas atceltas, jo lielākā daļa alas bijusi pilna ar ūdeni.
Redzot to kanjonu, stāvās kraujas krastos un alas milzīgos izmērus un tilpumu-
tas škiet neticami, bet par tā laika dabas varenību liecina alas klintī iekalta
zīme, kas atspoguļo ūdens līmeni, līdz kuram tas pacēlies, piepildot alu.
Iznākot no alas- nenožēloju ne nieka, ka izvēlējāmies apmeklēt arī šo alu-
Postojna ala un Skočjana ala ir divas dažādas alas. Stalaktīti un stagmatīti ir
līdzīgi, bet alas atšķiras ar savu reljefu, uzbūvi, izmēriem. Pēc ekskursijas
pa alu-ieturam maltīti turpat netālu no alas ieejas. Diena ir tikai
pusē-nolemjam apskatīt netālo Itālijas pilsētu Triesti. Itālijā neesam bijuši,
intereses dzīti dodamies turp, un jau pavisam drīz šķērsojam robežu. Ceļa
kvalitāte paliek nemainīga- viss gludi, pirmais, kas krīt acīs ir tas, ka
apstiprinās kaut kad iepriekš dzirdēta atziņa, ka itāļi nemākot ar auto
parkoties, tādēļ mašīnas tur bieži vien ir apskādētas, ielocīties bamperiem, ar
švīkām un skrāpējumiem uz virsbūvēm. Iebraucot Triestē, uzkrītoši var redzēt,
ka katrs trešai spēkrats kā likums ir apskādēts, ielocītu, pamīcītu virsbūvi,
bamperiem. Atkal visnepiemērotākajā brīdī pazūd navigācija, iebraucot pilsētā,
ripojam no kalna lejā, bet skats uz līci paveras skaists. Apstājamies placī
ceļa malā, pafočējamies un dodamies tālāk. Bija plāns apskatīt Triestes
vēsturisko centru, slavenākās ēkas, bet bez navigatora uzdevums kļuva nereāls.
Iegriezos nelielā šķērsieliņā-un atklājās itālijas ne tā skaistākā puse.
Ieliņas šauras, līkumotas, gar abām malām pilns ar mašīnām, ieliņas stāvas,
līkumotas, pagalmos tumsnējas ādas krāsas aizdomīga izskata cilvēki, ēkas visai
drūma izskata, nolaistas... Laikam bijām iekūlušies kādā no Triestes
nelabvēlīgajiem rajoniem. Sievai palika neomulīgi, ilgi grozoties un maldoties
pa mazajām ieliņām, arī manī radās vēlme atgriezties Slovēnijā. Piemērotā
autoplacī apstājos, telefonā uzmeklēju vakardien ieinstalēto offline
navigācijas aplikāciju, uzstādīju galamērķi Kopera un devāmies turp. Neilgs
ceļš gar itāļu piekrastes ostām un atkal esam Slovēnijā, iebraucām Koperā,
netālu no paša centra novietojām auto stāvvietā un dodamies uz vecpilsētu.
Sabildēju baznīciņu, vecās ēkas, šaurās ieliņas, izstaigājam pilsētiņas
vēsturisko centru. Vienā bodītē ieraudzīju rokas pulksteņus, kas darināti no
koka-koka posmaina siksniņa, koka korpuss, iekšā japāņu Quartz mehānisms.
Paklaiņojām pa pilsētas mūsdienīgajiem kvartāliem, neliels šopings un tad jau
devāmies uz apartamentiem.
Nākamajā dienā plānojam iepazīties ar
Adrijas jūras piekrastes pilsētiņām- Piranu, Portorožu. Pārdesmit minūšu
brauciens un esam Piranā. Pie pilsētas robežas novietojam auto maksas stāvvietā
un, nokapjot lejā uz piekrasti, ir pieejams bezmaksas autobuss, kas nogādā
cilvēkus pašā Piranas sirdī- centrālajā laukumā. Izstaigājam šaurās ieliņas,
kuras brīžiem atgādina latīņamerikas, dienvidamerikas lielo pilsētu nabadzīgos
rajonus- celtnes vecas, logi ar slēģiem, no logiem ārā izkārta veļa, nostieptas
saites, šņores... Dodamies uz piekrasti un pa ielu (promenādi) aizstaigājam
līdz pašam pilsētas galam, kas man atgādina mūsu Kolkas ragu, kas iestiepjas
jūrā. Ielas malā kafejnīcas, krodziņi, bari, niršanas piederunu noma. Cilvēki
sauļojas paklājuši dvieļus, sedziņas uz cietā akmens seguma. Jūras krasts
nodalīts ar palieliem šķeltiem akmeņiem. Arī mēs noklājam dvielīti, paņemam pa
atspirdzinošam dzērienam un baudam saules starus un Adrijas piekrastes skaistos
skatus. Iebrienu ūdenī- grūti nostāvēt, vējš sacēlis visai pamatīgus viļņus,
arī pamatne zem kājām- asi, šķautņaini akmeņi. Ap pusdienlaiku ieturam maltīti
no jūrasveltēm, atpakaļ uz autostāvvietu dodamies ar kājām, izstaigājot visu
krastmalas promenādi, apskatot jahtas, kuterus, ieslīdot ik pa laikam kādā
bodītē. Piekrastē satikām arī kādu vecu vīru ar velosipēdu, kurš apjūsmo manas
sievas skaistumu itāļu valodā. Kad angliski saku, ka itāliski nerunājam- vecais
vīrs interesējas no kurienes esam. Izdzirdējis, ka esam no Latvijas, večuks
tīrā krievu valodā sāk savu atmiņu stāstu par jaunību, jūrnieka gaitām, esot
bijis arī baltijas valstīs. Atgriežamies pie auto un dodamies uz dienvidiem-
necik ilgi nav jāgaida- iebraucam Portorožā. Jāsaka izskatās pēc gruntīga
kūrorta-Greznas daudzstāvu viesnīcas slejas gar visu jūras krastu, vairāki
kazino, piekrastē savestas smiltis, kur atpūšas naudīgi cilvēki, pārsvarā
dzirdama vācu valoda, brīžiem itāļu mēle. Izstaigājam Portorožu, apēdam pa
saldējumam, pabildējamies, pabaudam jūru, dabas skaistumu un pievakarē dodamies
uz apartamentiem.
Nākamajā dienā mainām savu dislokācijas
vietu, pametam Kozinu un dodamies uz ziemeļu pusi Bledas virzienā. Iebraucam
Bledā pēc 10:00, tūrisma informācijas centrā paņemu Bledas karti, dažus
informatīvus bukletus un dodamies uz ezera pusi. Atrodam stāvvietu ezera
krastā- visa diena pa 10 EUR, manupr āt izdevīgs darījums. Ieejam tuvējā
kafejnīcā ar āra terasi pašā ezera krastā, pasūtam pa kafijai un nogaršojam
slaveno Bledas krēmkūku. Tad, bildējoties, lēnām ejam pa ezera krastu Bledas
pils virzienā. Pils atrodas varenā klintī- uzkāpjam, aplūkojam pili,
sabildējamies, no pils pagalma paveras burvīgi skati uz ezera smaragdzaļo
ūdeni, apkārtnes ielejām, kalniem fonā. Fantastiska vieta! Nokāpuši lejā, apejam
apkārt ezeram (apmēram 10 km) lēnā gaitā, bildējoties, baudot silto dienu un
pasakainus dabas skatus, ieturot maltīti krodziņā pie ezera. Lai arī vieta
fantastiski skaista, tomēr ēdiena cenas nav kosmiskas. Tuvojoties mašīnai,
pamanām rodeļu trasi- dodamies nobraukt ar rodeļiem no kalna- brauciens ir
visai iespaidīgs, beigās vēl pa 4EUR paņemam savus foto no trases. Ir jau
pēcpusdiena, dodamies uz savu nākamo naktsmītni “VILLA BISTRICA”, kas atrodas
Bohinjska Bistrica ciemā. Neilgs brauciens pa līkumotu ceļu, esam klāt. Villa
pati liekas skaista, no ārpuses visa vienos ziedos, bet pats numuriņš gan
varēja būt labāks, bet nesūdzamies, jo jāpavada šeit tikai 2 naktis. Samaksājam
133 EUR par naktsmītni un iekārtojamies.
Nākamās dienas rītā, dodamies apskatīt
Triglava nacionālā parka skaisto dabu. Sākumā braucam uz Ukancu, kur ir
slēpošanas kūrorts VOGEL ziemā, bet vasarā trošu vagoniņš uzvizina tūristu
kalna galā, lai labāk var izbaudīt pasakainos skatus uz Juliana alpiem,
izstaigāt kalnu takas. Samaksājam 20 EUR katrs par pacēlāju abos virzienos un
dodamies augšup. Jau no pacēlāja logiem paveras neticami skati, bet kalna galā
skati ir fantastiski, laiks ir skaidrs un saulains, debesis zilas, koki un zāle
zaļi, kalni pelēki, daži augstākie ar baltām virsotnēm! Izstaigājamies pa VOGEL
kalna augšu, braucot lejā, pilns vagoniņš ar slovēņiem, kas vienojas romantiskā
dziesmā! Kāpjam mašīnā un braucam atpakaļ uz Bohinju. Ceļš ved gar pašu
Bohinjas ezera krastu, ceļa malā ir bezmaksas stāvvietas un mums palaimējas
atrast vienu vietiņu-stājamies malā un dodamies baudīt ezera dabas skatus,
dzidro ūdeni un siltos saules starus. Ezers ir fantastiski skaistā vietā-
ielejā, ko ieskauj Alpu kalni, ūdens ir dzidrs un caurredzams, pilns ar dažāda
lieluma zivīm, kuras ziņkārīgi piepeld pie ūdenī iemērktām kājām. Cilvēki
atpūšas, kāds noīrē airu laivu un dodas ezerā, kāds smaiļo ar smailīti, kāds ar
kanoe laivu, kāds peldās, bērni pa krastmalu mēģina noķert zivis ar tīkliņu-
bezrūpīga idille! Pusi dienas gulšņājam ezera krastos, tad ieturam maltīti
vietējā krodziņā, kas atrodas pie klints, kur instruktoru pavadībā var apgūt
alpīnisma pamatus un izmēģināt savus spēkus vertikālas klints iekarošanā.
Tuvojas novakare un mēs dodamies uz savu naktsmītni. Vakarā izejam līdz tuvējam
veikalam, izstaigājam Bohinjsku Bistricu. Pilsētiņa tīra, sakopta, vietējie tik
nepierasti mums- laipni un atsaucīgi. Gandrīz katrs uz ielas satiktais cilvēks
sveicinās- Dobr Dan! Ir ar ko salīdzināt. Pie mums Latvijā pat apkalpojošais
personāls veikalā ne vienmēr pasveicinās Tevi. Ciematiņā ir jauka baznīca,
kuras zvani zvana katru stundu un vēl ik pēc 15 minūtē ziņo par laiku ar īsiem
sitieniem. Iesākumā bija neierasti, bet ar laiku pieradu un laikā no 22:00-6:00
zvani neskanēja- gulēt netraucēja.
Pienācis nākamais rīts, atvadamies no
villas personāla un uzsākam savu ceļu mājup. Nolēmām nebraukt pa bāni, bet
saīsināt ceļu, braucot pa mazākas nozīmes ceļu cauri slovēņu ciematiem. Sākumā
viss ritēja visai raiti, bet pie Austrijas robežas iekūlāmies riktīgā kalnu
serpentīnā, kādu tikai pa TV biju redzēji pārraidēs no GIRO d ITALIA kalnu
posmos. Pārsvarā bija jābrauc ar 2-3 ātrumu, lai nepārkarstu bremzes. Kalna
galā robežkontroles punktā, visa ceļojuma laikā mums otrreiz tika pārbaudīti
dokumenti, un tad jau ceļš turpinajās cauri Austrijai, Čehijai uz Katowici, kur
nakšņojām NOVOTEL hotel viesnīcas augšējā stāvā. Laba viesnīca, par numuriņu ar
brokastīm diviem un autostāvvietu samaksājām 74EUR, brokasīs zviedru galds
labs- plaša ēdienu izvēle un garšīgi. Nākamajā dienā, mājupceļā, uznāca
pamatīgs lietus- viss balts priekšā, debesis ar zemi sajuka kopā, bet tas vairs
mūsu noskaņojumu neietekmēja- tā bija patīkama atveldzēšanās pēc svelmes un
saules, kas pavadīja mūs visu ceļojuma laiku. Vakarā pēc 23:00 jau bijām mājās
un mūsu šīs vasaras garākais ceļojums bija noslēdzies.
ATZIŅAS:
Pa nedēļu, ko pavadījām Slovēnijā, abi
iemīlējām šo mazo, viesmīlīgo un skaisto Balkānu valsti,kurā apskatāmas tik
daudzveidīgas dabas bagātības-siltā Adrijas jūra, augstie Alpu kalni, lielas un
skaistas alas, burvīgas ielejas ar sakoptiem ciemiem un pilsētām. Dziļi iekšā
ir pārliecība, ka vēl noteikti kādu reizi turp atgriezīsimies.
Dodoties ceļojumā pa eiropu- nākamreiz
noteikti nodrošināsimies ar offline navigācija aplikāciju.
REZUMĒ:
·
8
dienās nobraukti 4 800 km
·
Brauciena
budžets 1 500 EUR (2 personām)
·
Auto
VOLVO V70 2.4D 2009.g.
LAI
MUMS VISIEM SILTA UN JAUKIEM PIEDZĪVOJUMIEM BAGĀTA VASARA! CEĻOSIM!!!
komentāri