iCeļo stāsti

Piedzīvojumi ”siera” štatā un Amerikas ”Sliktajā zemē”.

Sāksim ar to, Eau Claire atrodas Amerikas, tā saucamajā Mid-West (vidējo rietumu) apgabalā, kurā klimats sevišķi neatšķīrās no Latvijas vasaras beigām, lai gan tiko bija beigusies tornado sezona. Kāpēc siers? Izrādās, ka šeit vēl joprojām mīt to pirmo skandināvu pēcteči, kuri uzsāka savu dzīvi balto cilvēku atklātajā Amerikā pirms vairākiem gadsimtiem. Tā kā galvenā prioritāte ir lopkopība, tad visa štata ekonomika ir atkarīga no govīm ;-)

Cilvēki šeit ir ļoti konservatīvi un reliģiski – ģimene vienmēr būs prioritāte. Turklāt no reliģiskā aspekta, šeit viss tiek pakārtots kristīgajām vērtībām – Bībele tiek izprasta burtiski, nevis simboliski, tā kā ielaisties par ticību saistītos strīdos ar vietējiem nebūtu vēlams, tāpat tak par savu taisnību nepārliecināsi, un vispār – vai vajag?

Ļoti daudz mācīties gribētāji vislabprātāk apmeklē sava štata universitātes, tā sanāk lētāka mācību maksa, tāpēc universitātē dominē konkrētā štata sabiedrība, Eau Claire tie vairākumā bija fermeri. Bet lūdzu bez stereotipiem par vienmēr mākslīgi smaidošajiem un neko ārpus savas mājas pagalma nezinošajiem amerikāņu tuklīšiem! Studentu sabiedrībā savstarpējā saskarsmē pieklājība ir norma, tomēr ķermeniskā distance tiek ieturēta diezgan liela un gluži virsū neviens nemetas ;-) Arī par Baltiju un konkrēti par Latviju ļoti daudzi ir informēti, turklāt ļoti toleranti neviens nejautā par krievu valodu kā otru iespējamo saziņas līdzekli. Interesanti, ka Latvija amerikāņu izpratnē ir klimata ziņā līdzvērtīga Kanādai, jo kartē atrodas vienā klimata joslā, vienīgi otrā pasaules pusē.

Šeit dažādu projektu ietvaros mācās ļoti daudz starptautisko studentu, bet nevienam netiek dotas nekādas atlaides mācību procesa laikā. Visas lekcijas ir obligātas, un, ja nav iespējas sadabūt ārsta zīmi, labāk pat nemēģināt kavēt.Starp citu, neeksistē nekādi dress-code (priekšnoteikums kā ģērbties), neviens nesatraucas, kad itin bieži kāds aizgulējies students lekcijā sēž pidžamā. Īpašā cieņā ir valodu prasmes, it sevišķi jau tādu, kuras ikdienā negadās bieži dzirdēt. Latviešu valodu novērtēja kā ļoti muzikālu, un lūgumi kaut ko pateikt vēl un vēl, un vēl vienu reizīti, atskanēja nemitīgi. Interesanti,ka universitātes ietvaros rīkotajos Tradicionālās kultūras svētkos (Folks Fair) katras kultūras pārstāvjiem bija iespēja parādīt un pastāstīt par savas pārstāvētās kultūras paražām, tradīcijām un valodas atšķirībām. Vislielākā interese tika izrādīta par latviešu tautas tērpiem un tautas dziesmām, jo kā gan tik maza tauta ir spējusi saglabāt savu kultūru un identitāti? Savukārt angļu valoda, kuru māca mūsu mācību iestādēs (t.s. britu angļu val.), amerikāņu ausij bija par sterilu,kā izrādās, tik pareizi neviens vairs nerunā! Sākumā bija mazliet grūtības ”iebraukt” universitātes amerikānicismos, bet 2 mēnešu laikā problēmu vairs nav nekādu – turklāt sapņi rādās tikai un vienīgi angliski ;-)

  Studējot Amerikā paveras lieliskas iespējas ceļošanai, un, kas nav mazsvarīgi, par mazāku naudiņu.Ja strādā part-time job (nepilna darba slodze), turpat universitātes teritorijā (starptautiskajiem studentiem nav tiesību strādāt ārpus universitātes teritorijas), tad var iekrāt labu ”ceļojumu naudu”. Labi, ja pašam ir mašīna, nu, bet ja nav, tad to var viegli noīrēt, un labu draugu kompānijā doties pašu sastādītā maršrutā, kaut vai līdz pasaules (Amerikas) galam.

Izvēlētais gala mērķis bija Dienvidu Dakota, 18 stundu brauciens cauri visam štatam un esam nekurienes vidū, dabas varenību nespēj apdraudēt pat Rašmoras klintīs iekaltie prezidenti, kurus kā leģendāru tūrisma objektu brauc apbrīnot publika no visas Amerikas.

Kalni, līdzenumi, bizoņi, marmuti ( ir redzēti arī Alpos, saskatāma zināma līdzība ar bebriem, bet šie ir svilpojoši, burtiski ;-)), ceļi, kuri,šķiet, ved tālu aiz zināmā robežām, šeit ir redzama tā Amerika, kuru nespēj iekrot neviena mēroga kolumbi.

 1000 km rādiusā dabas parku nepārredzamie plašumi un vientuļais brauciens pa, šķiet, pilnīgi pamesto ceļu vienu brīdi lika sajusties kā pasaules valdniekam, otru – kā visumā pazudušam, niecīgam puteklītim.

Šeit var sarunāt lieliskas nakšņošanas vietas vai arī telšu vietas brīvā dabā, vienīgi uzreiz tikām brīdināti par visai iespējamiem lāču apciemojumiem. Izvēlējāmies pārnakšņot mazā motelī, kura istabā gan nebija paredzēts uzņemt tik daudz viesu, bet diezgan kardināli piemānot administratoru, gala rezultātā istabiņā satilpām visi, daļai gan nācās gulēt uz grīdas, bet tas bija nieks, salīdzinot ar neērtībām, kuras varētu sagādāt lāču apgrauzts ķermenis ;-) Pirms gulētiešanas paspējām apciemot arī vietējo krogu. Nu, mēs bijām gar zemi – tāda sajūta, ka esam nokļuvuši vesternā, grīda krogā nokaisīta ar zāģu skaidām, apmeklētāji – visi kā viens kovboju stila apģērbā, protams, ar neiztrūkstošajām kovboju cepurēm galvā. Vēlāk, dienas gaismā, apskatot pārējo tuvējo apkārtni, radās sajūta, ka šo vietu nav skārušas gadsimtiem ilgas pārmaiņas, sajūtas kā Šamaljana filmā ”Ciems” (Village), visas dzīvojamās ēkas, kuras atradās uz galvenās ielas kā Mežonīgo Rietumu laika posma mēmi liecinieki, pa ielu ejot, ir diezgan liels risks saskrieties ar kādu no savvaļas dzīvniekiem, visbiežāk gan ar stirnu ;-)

Pilnīga pirmatnība šeit ir saglabājusies pateicoties tam, ka augsne ir absolūti nepiemērota apstrādāšanai un ļoti skarbajām ziemām. Esam nokļuvuši Amerikas ” Sliktās zemes” teritorijā (Badlands).

Šī ir ne tikai Nacinālā Parka teritorija, kura aizņem 244.000 akru lielu platību,un kurā atrodas ASV lielākā aizsargājamās prērijas, bet arī sensenas Amerikas indiāņu medību vietas. Turklāt šeit ir atrodamās fosīlijas ir datējamas no 23 līdz 35 miljonu gadu vecas. Oglalas Siu (Oglala Sioux) cilts indāņi šo zemi ir uzskatījuši par savām mājām jau 11 000 gadus.

Melno Kalnu (Black Hills) tuvumā ir indiāņu vadoņa Crazy Horse memoriāls, kurš ir ne tikai ļoti interesants tūrisma, bet arī kultūrvēsturisks apskates objekts, vairāk kā atgādinājums par nezūdošo pamatiedzīvotāju kultūru un tradīcijām.

Piedzīvojumu un iespaidu ir tik daudz, ka gribas pastāstīt visu uzreiz - vienā elpas vilcienā, bet ar vārdu palīdzību ļoti bieži nav iepējams nodot klausītājam to vizuālo attēlu, kuru var saskatīt savās atmiņās. Tas taču ir vesels gads pilns ar jauniem pārdzīvojumiem, draugiem un paziņām, vietām un cilvēkiem, kuri atstāj neizdzēšamas pēdas dzīvē, un dažkārt pat nosaka izvēles, kuras tiks izdarītas nākotnē.

Inese Kļava



komentāri

Vēl nav neviena komentāra