iCeļo stāsti

Tuksnesī upe tek

Pieredzes bagātais ceļotājs ir slims ar upēm un slēpošanu jau kopš bērnības. Tā arī šoreiz piedzīvojumi būs saistīti ar upēm Jūtas štatā, un tajos dodas visdažādākie cilvēki, kurus vieno dēku gars. Ceļojumā tiek respektētas viņu vēlmes un līdzšinējā pieredze, ļaujot apgūt jaunas iemaņas un paverot plašāku izjūtu gammu.

Sākumā ir ceļi, ceļi kā asfalta upe, nebeidzama, tāla čūska, kas iestiepjas aiz trīs pakalniem horizontā. No Ņujorkas uz Jūtas un Kolorādo štata pierobežu mēs dzenam busu, vedam plostu un dažādas nepieciešamās mantas. Ceļu no Ņujorkas ir sākuši seši ekspedīcijas dalībnieki,kas deg kārē pēc citas Amerikas, pēc iespaidiem un piedzīvojumiem. Par Raimondu un viņa ekspedīciju, kas brauciena laikā nodēvēti par Ņujorku, zina pēc nostāstiem un Uģa Oltes filmas “Stikine ledus slazdā”.

Ceļojuma plānā ir atzīmēti galvenie punkti: Zaļā upe (Green river) caur Desolation un Grey canyon rezervātiem, šaurie kanjoni jeb spraugas, kur paredzēta laišanās ar virvēm, Moaba un Arku nacionālais parks (Arches National park) – dabiski veidojušās arkas, Pieminekļu ieleja (Monument valley), Lielais kanjons (Grand canyon) un Zions (Zion National park). Viņi gatavojas laivot, dzīvot tālu no cilvēku pūļiem, prom no civilizācijas, viņi gatavojas doties iekšā šaurās plaisās ar virvēm, lai gūtu jaunus iespaidus.

Straujupe un Zaļupe

Tad taisnā asfalta upe sametas un sāk līkumot, vērpjot cilpas cauri Klinšainajiem (Rocky) kalniem. Ceļotāji no plaukstoša pavasara ir nonākuši ziemas priekšā, vietā, kur dzimst Amerikas straujupes, arī slavenā Kolorādo. Ir uznākusi sniega vētra, slēgtas kalnu pārejas, bet busiņš ar apņēmīgajiem ceļotājiem turpina virzīties uz priekšu. Kad uzveikta pēdējā sniegotā pāreja un vētras virpulis palicis drošā attālumā, dodoties garām Dinozauru nacionālajam parkam, nonākam tikšanās vietā – Mintonā (Mynton). Šeit ierodas arī pārējie grupas dalībnieki, Raimonda vadībā viņi atbraukuši no Soltleiksitijas. Tagad jau divi ekspedīcijas busi nogriežas no asfalta upes tuksneša ceļos, kur apkārt mālaini akmeņaina zeme ar sausiem krūmiem. Plašajos laukos ganās savvaļas govis ar telēniem un vientuļi, lēni pukšķ kāds naftas pumpis. Esam pie Zaļās upes posma, ko sauc par Desolation, un tālāk – Grye canyon. Tā ir vieta, kur atrodas pēdējā civilizētā tualete, kur reindžers pārbauda atļaujas, ekipējumu un to, kā tiks nodrošināta prasība neatstāt aiz sevis nekādus atkritumus, arī izkārnījumus, kas šajā klimatā saglabājas ļoti, ļoti ilgi. Diena ir tikai pusē, kad nepieciešamās mantas ir izkrautas, un ekspedīcijas busi ar sešiem cilvēkiem var doties lejā uz laivošanas finiša vietu – Green river miestiņu.

Sausupe

Sākotnēji ekipāžas traucas pa grants ceļu caur plašu kanjonu sistēmu, bet, lai padarītu savu braucienu ekstrēmāku, nolemjam doties pa īsāku un interesantāku bezceļu. Ja būtu ūdens, tā būtu upe, bet tagad – sausupe, kas savos spēka gados izgrauzusi iespaidīgu gravu – kanjonu. Mēs laižamies iekšā pa izgrauztām bedrēm arvien uz priekšu un sākam skaidrāk nojaust, ka uz priekšu vēl kaut kā tiekam, bet atpakaļ gan vairs ne. Pa ceļam lielajā tukšumā un klinšu sienu ieskautajā ielejā pārsteidzoši atklājas zaļas pļavas un auglīgas upju ielejas, šeit satiekam samulsušu stirnu skatienus un fazānu kautrīgo slapstīšanos. Par civilizāciju atgādina nomaļas fermeru mājas. Dodamies arvien tālāk šajā klinšu haosā, līdz sāk satumst, bet mēs paceļamies uz kalnu korēm un pēc ilgas maldīšanās saprotam, ka mūsu izvēlētais ceļš ved tikai līdz naftas krāniem (lielām caurulēm vai rimti dunošiem pumpjiem). Ir uznākusi tumsa, un maldīšanos vairs nevaram atļauties,tādēļ griežamies atpakaļ uz drošākiem ceļiem, kur kādā klinšu ielokā ugunskura gaisma izgaismo sarkanīgas smilšakmens sienas un fermeri ar ģimeni, kuri veras zvaigznēs. Fermeris, pēc ģīmja jau tuvu indiānim ar kovboja platmali, norāda mums pareizo ceļu un pasmejas par to, ka esam no Latvijas šeit iemaldījušies…

Brūnupe

Diena sākas ar došanos uz lidlauku, kur lidmašīna ar septiņām vietām paceļ mūs virs turpmāko dienu maršruta pa Zaļo upi (lai gan tā izskatās pēc brūnupes – Zaļupe tā ir, vairāk skatoties uz satelītuzņēmumiem, kur pelēkajā apvidū tiešām kontrastē ar briljantzaļo toni), parādot atkal citu dimensiju, – kanjoni ir kā lielas zemes krokas. Dabas oriģinālmāksla ir jāredz arī no augšas. Pilots parāda un pastāsta par interesantākajām vietām – dabiski veidotām arkām, virsotnēm, iztēli rosinošiem veidojumiem.Baltais putns nolaižas burtiski blakus mūsu laivām un strauji krītošā veidā nozūd kanjona aizā, atstājot mūs nākamajam piedzīvojumam.

Pa brūno Zaļupi mēs dodamies divos plostos un kanoe, papildus līdzi ņemot divus kajakus. Piecas dienas uz upes,un katra pārsteidz ar savādiem iespaidiem. Sākotnēji tā ir lēna un mierīga ar karsējošu svelmi, tāpēc arī rodas pirmie apdegumi uz bālģīmju ādas.

Tiek iemēģināti ekipāžu sastāvi, pilnveidojot laivošanas iemaņas. Vakars klinšu ielokā ar pankūkām amerikāņu gaumē vai skābeņu zupu.

Rīta saulei lecot, uz sārtajām sienām atklājas indiāņu zīmējumi. Nākamā diena parāda, ka upei ir arī krāces. Pirmie spiedzieni, šļakatas un ovācijas. Seko vakars uz indiāņu zemes, kur mostas vecajie gari un krasta vientuļos kokus sāk purināt stiprs vējš… Kādam šķiet, ka nevajadzēja, nevajadzēja līst indiāņu teritorijā, un kāds nevar gulēt visu nakti…

Dievi tomēr mums ir labvēlīgi, un rīts aust cerīgs. Gaidot, kamēr vējš pierims, dodamies iekšā blakus piegulošajā kanjonā, lai atrastu pamestu mītnes vietu. Vecmāju neatraduši, dodamies arvien dziļāk indiāņu kanjonā, kur sausajā dabā paslēpušies savvaļas zirdziņi, stirnas, brieži, kalnu kazas un govis. Šeit cilvēks nav iejaucies, ik pēc brīža atrodas kāda lopa ragi, skeleti vai tikko garu izlaidis lopiņš. Daba pārsteidz, vietām laižot pasaulē sīkstrautiņu, ap kuru sazaļojošie krūmi pavasara saulē gatavo ziedpumpurus.

Vēl arvien pūš stiprs vējš, ir vēss. Negaidīti gaisā paceļas viens no krastā izvilktajiem plostiem… Kādam neliek mieru indiāņu gari, un mēs turpinām ceļu, lai vismaz pamainītu naktsvietu.

Upe atklāj arvien skaļākas, bangojošākas krāces, kurās ekspedīcijas dalībnieki var pārbaudīt savus spēkus un iepriekš apgūtās iemaņas, bet, ja to negrib, tad tikai novērot no malas, laiskojoties uz siltajiem krasta akmeņiem.

Kad vējš pārstāj triekt laivas straumei pretējā virzienā, kļūst siltāks, upes plūdums rāmāks, klints sienas atkāpjas, un klāt pēdējais vakars pie upes ar ugunskura mīlīgo siltumu, Salacgrīvas nēģu maizēm, jautrām sarunām, atmiņām par burvīgajiem iespaidiem, ko dāvāja upe, un zvaigžņotās nakts klusumu… Bet tas ir tikai sākums.

Nonākam atpakaļ pie cilvēkiem, lielām automašīnām, kotlešu maizītēm ar kokakolu un frī kartupeļiem. Tiek augstu novērtēti hoteļa dušā sajustie maigie ūdens pieskārieni, netraucēta vienbūšana ar porcelāna podu un gurdenās miesas guldīšana mīkstā dubultmatracī…Nākamajā dienā atkarībā no vēlmēm ekipāžas sadalās – vieni dodas baudīt Arku nacionālo parku, no kurienes cēlies Jūtas simbols, un iemēģināt īstos kalnu velosipēdus, pārējie pazūd spraugu fantastiskajā noslēpumainībā.

Šaurupe

Nonākam līdz galamērķim un ātri pošamies pārgājienā pa upi, tikai šoreiz bez laivām un pat bez upes ūdeņiem, tomēr tērpušies hidrotērpos un peldvestēs, līdzi ņemot alpīnisma iekares, karabīnes un virves.Upe savā ierastajā izskatā šeit parādās reti – brīžos, kad uznāk jau iepriekš minētās lietus gāzes. Tad šaurkanjoni sakrājas pilni ar apkārt plūstošo ūdeni un ar neiedomājamu spēku gāžas pa gultni lejā, apēdot visu, kas ceļā.

Šaurkanjons pārsteidz mūs ar savu dažādo izskatu – sākotnēji tā ir paplata klinšu grava ar krūmiem un miniatūrām priedītēm, tad ievada neaprakstāmi iespaidīgās, šaurās un uz augšu stiepjošās smilšakmens sienu ejās, kurās mēģina ielauzties saules stari. Gravas gultne, kas izgrauzusies plakanā māla līdzenumā, iet uz leju un liek mums pārvarēt pakāpienveida kritumus, lecot vai laižoties pa virvi.

Kad grava saspiedusies līdz dažu metru šaurumam un turpmākais ceļš rumpja platumā pazūd tumsā, mūsu drosminieku grupa, izmantojot alpīnisma paņēmienus, laižas dziļāk nezināmajā. Šeit noder hidrotērpi un vestes, jo šaursprauga paver citu pasauli, ūdens nogludinātās sienas kā podnieka māla krūka ieskauj upi, slēpjot to no apkārt esošā sausuma. Tad atkal kanjons paveras platāks, ūdens pazūd, un, vakara saulei rietot, mēs esam nonākuši līdz vietai, no kuras uz augšu paveras indiāņu mītnes. Šajos kanjonos, mūsu ēras sākumā līdz 14. gadsimtam, dzīvojušas anasazi indiāņu ciltis, kuras ieilgušā sausuma dēļ bijušas spiestas pamest šīs vietas. Indiāņu mītnes, kas vēl arvien saglabājušās samērā labā stāvoklī, parasti atrodas, ieslēptas uz kāda klints plaukta, par jumtu izmantojot klints veidotu pārkari. Tās veidotas no apkārt esošā smilšakmens, organiski iekļaujoties kanjona klinšainajā ainavā, un, nezinot par to esamību, ir grūti pamanāmas. Mītiskas izjūtas un sikspārņi atnes tumsu, tāpēc rāpšanās uz šīm vietām jāatliek uz citu reizi.

Pustumsā ar mēness gaismas palīdzību laužam ceļu uz nometni, kur palikušie biedri sagaida ar siltu tēju, zupiņu, un pacilājošie notikumu pārstāsti iestiepjas pusnakts garumā.

Nākamajā dienā satiekamies Dievu ielejas (Valley of the Gods) malā, vietā, kur ir ass klints lūzums, kraujas mala un zem kājām paveras plašs līdzenums ar atsevišķiem, brīvstāvošiem klints stabveida objektiem.

Dodamies uz Pieminekļu ieleju, lai izbaudītu Tēlnieka veidotās skulptūras zirga mugurā. Divu indiāņu pavadībā, teiksmām plūstot un zirgu niķus iepazīstot, divas stundas paskrien nemanot.

Sniegupe

Ziona ir mormoņu apsolītā zeme – paradīze pēc ilgstošiem Jūtas tuksnešu klejojumiem. Tas ir kalnu un kanjonu reģions ar auglīgām upju ielejām, priežu mežiem. Kalni ir pavisam neparasti – balts māls, smilšu iežu klintis, kuras izraibinātas ar gandrīz regulāru plaisu tīklu, kas atgādina šaha laukumu.

Šeit apmeklētājiem ir pieejams gandrīz viss aktīvai atpūtai, turklāt, apmetoties kempingā, jārēķinās ar pašsaprotamu stirnu baru klātbūtni.Te ir dažādi pārgājienu maršruti, riteņbraukšana, upes, klinšu kāpšana un ļoti daudz šauro kanjonu.

Mūsu šaurkanjonu baudīšana notiek arī Zionā. Ar virvi ap kaklu, putekļainām kājām mērojam ceļu augšup pa kalnu taku, kur atrodas ieeja skaistajā Echo (Atbalss) kanjonā.

Atbalss mūs pārsteidz nesagatavotus, neesam paņēmuši līdzi slēpes, kuras Raimonds jau otro nedēļu tur busa mantu kaudzē, solot neaizmirstamu slēpošanu gar kanjona malu. Zionā no sniega nav ne miņas, pavasarī dienas vidēji ir siltākas par mūsu nacionālo vasaru, bet plaisās ir cita pasaule. Kādu laiku ejot un peldot pa rūsgano klinšu koridoru, aiz stūra atklājas sniegota nogāze, kas sagaida ar atvērt ledusskapja elpu. To baltums, liegi kontrastējot ar smilšakmens raupjumu, viegli sažņaudz sirdi hidrotērpā ģērbtajiem dalībniekiem. Trīs nedēļu laikā šis daudzās upes ir saplūdušas plašā impresiju jūrā, un tagad šķiet – pa upi var arī slēpot...

TRĪS NEDĒĻAS ASV KANJONOS

Maršruts: Soltleiksitija – Grīnrivera, Desolation, Grey kanjoni – Grīnriveras ciems Moaba, Arku nacionālais parks – Cheesbox kanjons - Muley Point, Dievu ieleja (Valley of the Gods) – Goosenecks state park – Meksikāņu cepure (Mexican Hat) – Pieminekļu ieleja (Monument valley) (Navjo Reservation) – Lielais kanjons (dienvidu puse) – Ziona nacionālais parks – Braisa (Bryce) kanjona nacionālais parks – Eskalantes parks (Escalante state park) – Denvera

Naktsmītnes: trīs naktis viesnīcās un tikpat kempingā, pārējās – teltīs. Pārvietošanās pa ceļiem 12 vietu busos. Nepieciešamās tehniskās pamatiemaņas (laivošana, laišanās kanjonu spraugās) tiek apgūtas semināros Latvijā, papildu izejot apmācību kursu uz vietas.

Ceļojuma izmaksas – aptuveni 1000–1300 latu. Cenā iekļauts: gida pakalpojumi, auto īre un auto apdrošināšana, inventārs (laivu, virvju, virtuves, velosipēdu un slēpju; kā arī teltis), ēdiens pārgājienu laikā, atļaujas iebraukšanai nacionālajos parkos. Nav iekļauts: zirgu izjādes, nakšņošana viesnīcās, restorāni ceļojuma laikā.

Virtuve: silts ēdiens brokastīs un vakariņās latviski amerikāniskās tradīcijās; pa dienu sviestmaizes un sausās uzkodas.

Laika apstākļi: pavasarī dienā ir silti un pat karsti, naktis var būt vēsas un aukstas. Ja līst, pārgājieni nenotiek, jo tas ir bīstami dzīvībai. Laika prognoze ir otrs svarīgākais noteikums pēc "esi uzmanīgs, kur liec kāju" (jo šajā apvidū ir daudz čūsku).

Kontakti:www.skiriver.lv

 Pārpublicēts no Neatkarīgā Rīta Avīze

Teksts : Atis Caune

Foto: Atis Caune, Agnese

 



komentāri

Vēl nav neviena komentāra