Ukrainas atteikšanos pakļauties Krievijas ietekmes sfērai Krievija pēc Varšavas pakta sabrukuma kopš 90. gadiem uzskatīja par nopietnu drošības risku.
Pulkvedis Rajinder Singh (ret.)
Pirms analizēt viņa neseno iebrukumu Ukrainā, ir jāizpēta Vladimira Putina pagātne. Viņa aicinājums atbruņot un atbruņot Ukrainu patiesībā slēpj viņa ilgi loloto vēlmi atjaunot un atdzīvināt padomju godību. Ukraina bija viena no 15 republikām, kas 1991. gadā atdalījās no Padomju Savienības.
Vladimirs Putins ir bijušais VDK darbinieks (pietiekami vecs kā pulkvedis 1991. gadā), kad Padomju Savienība sabruka 1991. gadā. Viņš bija nostrādājis 16 gadus VDK no 1975. līdz 1991. gadam, kad atkāpās no VDK, lai pievienotos politikai, kas bija vienīgais mērķis. Atjaunot bijušās Padomju Savienības veco slavu – lielvalsts līdz 1991. gadam. Tieši viņa mentalitāte izskaidro neseno iebrukumu Ukrainā.
Pēc boļševiku revolūcijas Krievijā 1917. gadā un trīs gadus ilga pilsoņu kara, pēc tam bija 15 republikas, kuras 1920. gadā sadarbojās, izveidojot PSRS (Padomju Republiku Savienotās Valstis). Piecpadsmit republikas ir Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Igaunija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldova, Latvija, Lietuva, Krievija, Turkmenistāna, Tadžikistāna, Uzbekistāna un Ukraina.
Līdz Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā Padomju Savienība bija kļuvusi par globālu lielvaru uz vienlīdzīgiem pamatiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un abas vadīja divas militārās alianses, proti, NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācija) un WP (Varšavas pakts). un sekoja aukstais karš. Tomēr padomju aukstais karš ar ASV un “glasnost”, kam sekoja padomju augstākais spēks Gorbačovs, lika Padomju Savienībai 1991. gadā sadalīties 15 sākotnējās republikās, ko aizvainoja tādi stingrās padomju atbalstītāji kā Vladimirs Putins.
Pēc aiziešanas no VDK Vladimirs Putins pievienojās bijušajam Krievijas spēkavīram. Jeļcins 1999. gadā lēnām izvirzījās par premjerministru. Kopš tā laika viņš ir ieņēmis dažādus varas amatus Krievijā. XXI gadsimta sākumā viņš nodibināja bijušo padomju republiku NVS (Common Wealth of Independent States). Trīs no Baltijas valstīm (Latvija, Lietuva un Igaunija) nav pievienojušās NVS. Pat Turkmenistāna un Ukraina atteicās to darīt.
Ukrainas atteikšanos pakļauties Krievijas ietekmes sfērai Krievija pēc Varšavas pakta sabrukuma kopš 90. gadiem uzskatīja par nopietnu drošības risku. Daudzus no viņiem piesaistīja NATO un arī pievienojās tai. Pat Ukraina izrādīja šos nodomus pievienoties NATO,
Tāpēc nav no raķešu zinātnes zināt, ka Ukraina bija viena no izaicinošajām republikām, kas atteicās paklanīties sānis. Tomēr divi Ukrainas reģioni – Doņecka dienvidos un Luhanska ziemeļos – centās iegūt neatkarību no Ukrainas. Abi robežojas ar Krieviju. Viņš nenoliedz, ka Putina Krievija bija tā, kas izraisīja un atbalstīja sacelšanos. Lai izbeigtu šo sacelšanos, Francija un Vācija apvienojās ar Ukrainu un Krieviju, lai 2014. un 2015. gadā Minskā (Baltkrievija) panāktu virkni vienošanos, vispirms sauktu par Minskas protokolu un, otrkārt, par Minskas vienošanos. Taču šie līgumi nedeva stabilitāti, kā tas bija vajadzīgs.
Tas satracināja Krieviju un meklēja iespēju to panākt. Pirmais brīdinājums nāca, kad Krievija lika Gruzijai pagriezties rindā. Tam sekoja Krimas aneksija 2014. gadā. Brīdinājums palielināja aktīvo atbalstu Doņeckas un Luhanskas nemierniekiem. Ukraina atpūstos, ja pasaule to nepamanītu. Putins iedzina pēdējās naglas Ukrainas zārkā, kad 2022. gada 23. februārī parakstīja dekrētu, ar kuru Donbasu un Luhansku atzīst par neatkarīgām republikām. Un 2022. gada 24. februārī Putins nosūtīja Krievijas spēkus šajās abās republikās un sāka trīsdimensiju uzbrukumu Ukrainai.
Interesanti, ka Krievijas tanki, kas metās Kijevas virzienā, tika manīti plīvojam ar Padomju Savienības karogiem. Tāpēc nevienam nevajadzētu šaubīties par to, ko dara Putins. Ir zināms, ka viņš teica, ka Ukraina ir viltota valsts. Viņaprāt, politiski, vēsturiski, lingvistiski un kultūras ziņā viņa pieder Krievijai. Viņš apšauba tās kā atsevišķas valsts pastāvēšanu un aicina Ukrainas armiju padoties un gāzt ļauno Zelenska valdību. Tas liecina par viņa vēlmi izveidot prokrievisku valdību un tādējādi padarīt to par daļu no NVS.
Ukrainas galvaspilsēta Kijeva tika aplenkta 24 stundu laikā pēc ofensīvas sākuma. Tās krišana ir nenovēršama, neskatoties uz apdullinošo troksni no ASV un Eiropas Savienības. ES prezidente Urzula fon der Leiena todien paziņoja, ka Putinam neļaus pārzīmēt Eiropas karti. Bet Putins to jau ir izdarījis. Jautājums ir par to, ko Eiropas Savienība un ASV darīja, lai to novērstu, izņemot trokšņošanu. NATO paziņojusi, ka nesūtīs karaspēku uz Ukrainu.
Vai “ekonomiskās sankcijas” viņu apturēs? Bijušais ASV prezidents Donalds Tramps apšaubīja “sankcijas” un konkrētus pasākumus. Slavējot Putinu, viņš atzīmēja, ka “viņš ieņēma valsti par 2 dolāriem sankcijās”. Viņš arī teica: “Lai sagrābtu valsti — patiešām plašu, plašu vietu, lielu zemes gabalu ar daudziem cilvēkiem — un vienkārši ietu iekšzemē.”
Turpretim ASV oficiālā nostāja bija iebilst pret Krievijas aktu tikai vārdos. Tā pirms dažām dienām notika ANO Drošības padomē, kad Krievija noraidīja rezolūciju, kas nosoda Krievijas rīcību, kad Indija, Ķīna un AAE no balsojuma atturējās. Izmisumā ASV vēstniece ANO Linda Tomasa Grīnfīlda ANO Drošības padomes balsojuma par Ukrainu laikā žēlojās: “Mums ir svinīgs pienākums nenoskatīties … vismaz mums ir pienākums objekts.”
dīvainā kārtā. Rietumu pasaule vēlas, lai Indija ieņemtu nostāju pret Krieviju demokrātijas un brīvības vārdā, kamēr neviens neieņēma šādu nostāju par labu Indijai, kad Indija 2020.–2021. gadā stājās pretī Ķīnai. Krievija var nestāvēt kopā ar Indiju konfrontācijā ar Ķīnu, bet tā nestāvēs ar ASV/ES. Indijai tas jādara pašai. Kāpēc apgrūtināt Krieviju un apdraudēt tās Krievijas militārās piegādes demokrātijas vārdā.
Daži analītiķi uzskata, ka Indijas neatkarīgā nostāja Ukrainas jautājumā līdzinājās jāšanai uz diviem zirgiem vienlaikus. Es nepiekrītu, un es nedomāju, ka Indija jāja uz diviem zirgiem, bet gan uz savu mūli. Cik ilgs laiks nepieciešams, vēl nav redzams.
Savā ziņā man šķiet, ka jāšana ar mūļiem ir labāka nekā jāšana ar piedzērušiem zirgiem, kas neļaus Indijai kārtīgi braukt un var būt slikts kritiens. Ņemot to vērā, vislabāk ir braukt ar savu mūli un padarīt to pietiekami spējīgu izturēt Ķīnas pusotru mūli.
Runājot par ASV, tā Indijai nelīdzēs, kamēr Indija nekļūs par NATO dalībvalsti. Tā atteicās militāri iejaukties Ukrainas jautājumā, jo tā nebija NATO dalībvalsts. Tā grūstīšanās radīs tikai trokšņa piesārņojumu kā Ukrainā.
Krievija var nestāties Indijas pusē, taču tā nepievienosies Indijai, kā tas notika Ladakas konfrontācijas laikā. Un, kas attiecas uz ASV un ES, tās arī ir palikušas savrupas. Tātad, ņemot vērā iepriekš minēto, Indijas “pašpietiekamības” politika noteikti ir labākā politika. Paļaušanās uz citiem padara cilvēku apātisku un vāju. Indijas pilsētai Atamnerbhartai ir jāvirzās uz priekšu ar ātrumu. Ir pagājuši 3–4 gadi, līdz Ķīna apsver iespēju veidot “Ukrainu” Ladakā vai Arunačal Pradešā. Šobrīd Taivāna ir Ķīnas prioritāte.
Nobeigumā var teikt, ka pasaule atkal ir kļuvusi bipolāra. Taču šoreiz Ķīna NVS blokam pievienos lielāku vērtību. Indijai būtu jāiet neatkarīgs ceļš. Tomēr Indija ANO Drošības padomē skaidri norādīja, ka neatbalstīs ANO dalībvalstu robežu piespiedu pārzīmēšanu. Tas kliedē visas šaubas par Indijas atbalstu Krievijai netieši. Šī pozīcija neatbalsta arī Eiropas Savienību vai ASV. Tomēr ir viela pārdomām, ka Rietumu blokam ir jākļūst par patiesu demokrātiju garantu ne tikai ar vārdiem, bet ar spēcīgu rīcību. Ukrainas liktenis tādu pārliecību nerada.
(Autors ir Indijas armijas veterāns un aizsardzības analītiķis. Viņa visvairāk pārdotās grāmatas par Kašmiru — atšķirīgs skatījums un ULFA sacelšanās, kā arī ir ieguldījums divās citās grāmatās. Izteiktie viedokļi ir subjektīvi un neatspoguļo Financial Express Online oficiālo nostāju vai politiku. Šī satura pavairošana bez atļaujas ir aizliegta).
