Attēla avots, Andreass Solaro/AFP
- autors, Laura Hoseja
- loma, BBC ziņas
“Pati Eiropas dvēsele ir apdraudēta,” Spānijas premjerministrs Pedro Sančess brīdināja citus Eiropas centriski kreisos politiķus, kas pulcējās Romā pirms smagas ES vēlēšanu kampaņas.
Uz spēles tika likts tas, kā apturēt šķietami neapturamo labējo un galēji labējo partiju pieaugumu Eiropas Parlamenta balsojumā, kas ceturtdien sākas Nīderlandē un turpinās visās 27 ES dalībvalstīs līdz svētdienai.
Tikai četru ES dalībvalstu valdībās ir kreisi centriski vai kreisi orientētas partijas, un pēdējā laikā sniegums pie vēlēšanu urnām ir bijis vājš. Tuvāko dienu prognozes nav labas.
Eiropas kreisajiem ir “slikta veselība,” saka profesors Marks Lazars no Sciences Po Parīzē un Luisa Universitātes Romā, un tas ir pastāvīgā lejupslīdes rezultāts, kas sākās 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā.
Eiropas Savienības kreisie centriski ir otrā lielākā grupa aizejošajā Eiropas Parlamentā. Paredzams, ka sociālistu un demokrātu progresīvā alianse, labākajā gadījumā, pieturēsies pie savām 139 vietām 720 deputātu parlamentā.
Tieši Eiropas labējās partijas pūš vēju, un visi centriski kreisie panākumi, visticamāk, tiks kompensēti ar zaudējumiem citur.
Paredzams, ka sociālisti un demokrāti pārņems vadību tikai četrās valstīs Zviedrija, Dānija, Lietuva un Malta. Pat tad Dānijas sociāldemokrāti ar premjerministru Metu Frederiksenu priekšgalā gatavojas ievērojamam atbalsta kritumam.
Tā ir viena no tikai četrām valstīm no 27 dalībvalstīm, kur pie varas ir kreisi centriski vai kreisi orientētas partijas. Spānija, Vācija un Malta Viņi ir pārējie.
Attēla avots, Pontus Lundal/TT ziņu aģentūra/AFP
Paredzams, ka viņu konservatīvie pretinieki apsteigs Spānijas sociālistus Pedro Sančesa vadībā un Vācijas kanclera Olafa Šolca sociāldemokrātus – Vācijas Kristīgos demokrātus un Spānijas Tautas partiju.
Šulca partija kopš uzvaras 2021. gada federālajās vēlēšanās ir nepārtraukti zaudējusi atbalstu, un tagad tā cīnās par otro vietu ar galēji labējo partiju Alternatīva Vācijai (AfD).
Pedro Sančess atrodas labākā situācijā, pateicoties pretrunīgi vērtētajam amnestijas līgumam, ko viņš noslēdza ar Katalonijas neatkarību atbalstošajām partijām. Taču tas arī padarīja viņu neaizsargātu pret galēji labējās Tautas partijas un Vox kritiku.
Dažām kreisā spārna opozīcijas partijām situācija varētu būt daudz sliktāka, jo tās saskaras ar galēji labējo pārspīlējumu.
Kreisās centriskās partijas pēdējos gados ir novirzījušās no tradicionālajām sociālisma idejām uz liberālāku politiku, tāpēc tagad tās ir “ļoti līdzīgas” centriski labējām partijām, kas “vairāk līdzinās centriski labējiem”, saka Pauls Zirka. vecākais politikas līdzstrādnieks Eiropadomē Ārējo attiecību jautājumos. Tā ir tikpat proeiropeiska, un tai ir līdzīgas nostājas ekonomikas un klimata politikā.
Jaunākie apsekojumi liecina, ka lielākā daļa eiropiešu uzskata nabadzību, sabiedrības veselību, ekonomiku, aizsardzību un ES drošību par savām vissvarīgākajām problēmām.
Lai gan SPD manifests sola risināt tieši šos jautājumus, profesors Marks Lazars saka, ka daudziem vēlētājiem ir par vēlu, jo kreisie nespēja viņus aizsargāt, kad viņiem bija iespēja.
Attēla avots, Telmo Pinto/NoorPhoto
Kreisajiem sociālajās un ekonomiskajās cīņās virzoties uz centru, labējie un galēji labējie kļuva spēcīgāki, saka Pauls Zerka. Ielenkšanas operāciju mērķis bija atturēt ekstrēmākās partijas, un pēc tam nostiprinājās priekšstats, ka viņi, nevis kreisie, ir patiesā opozīcija centram.
Tad kreisie sāka aizstāvēt tādus jautājumus kā dzimums, geju tiesības vai zaļā politika: ļoti populāri jauno pilsētu vēlētāju vidū, bet mazāk populāri strādnieku ģimeņu vidū.
“Daudzās Eiropas valstīs centriski kreisie tagad tiek uzskatīti par bagāto progresīvo eliti pilsētās,” saka Zirka.
Dažas kreisās partijas to ir pamanījušas, apvienojot progresīvu un konservatīvu politiku.
Dānijas sociāldemokrāti Tajā pašā laikā tā ir ieņēmusi stingru nostāju imigrācijas jautājumā Rumānija: Sociāldemokrātiskā partija Konservatīvo vērtību un eiroskeptisko tendenču kombinācija ar kreisi centriski orientētu ekonomikas politiku.
Migrācija ir veidojusi un definējusi Eiropas politiskās debates pēdējo desmit gadu laikā, un daudzi “veco kreiso” vēlētāji ir meklējuši risinājumus citur.
Francijas Nacionālais mītiņš, kuru vadīja Marine Lepēna un Džordana Bardella, ir bijis veiksmīgāks par vairumu citu partiju, piesaistot vēlētājus ar savu pretimigrācijas platformu. Nacionālās frontes partija šajās vēlēšanās ir tālu priekšā visiem saviem konkurentiem.
Francijas pētījums, kas tika veikts neilgi pēc 2022. gada vēlēšanām Francijā, parādīja, ka 42% strādnieku šķiras vīriešu un sieviešu atdeva savas balsis par Marinu Lepēnu. Kāds Nacionālās frontes mērs sacīja, ka kreisie “aizmirsa savus pamatprincipus, atbalstot mazākumtautības, nevis strādniekus, kamēr mēs tās aizstāvējām”.
pāri Alpiem, Itālijas Demokrātiskā partija (PD) Viņam ir bijis grūti atrast saskanīgu līniju, lai cīnītos pret Džordžijas Meloni vadītās galēji labējās kustības Itālijas brālība izplatīto pret imigrantiem vērsto vēstījumu. Tā joprojām ir sašķelta iekšēji un opozīcijā, taču šajās vēlēšanās tai vajadzētu ieņemt otro vietu aiz ārvalstu tiešajām investīcijām.
Attēla avots, Deivids Kosta/AFP
Tās nav visas sliktas ziņas kreisajiem.
Sociālisti Francijā Tagad mums ir jauns čempions Rafaels Gluksmans, kurš kļuva par mērenu proeiropeisku līderi pēc kreiso partiju koalīcijas sabrukuma Francijas vēlēšanās pirms diviem gadiem.
Mērenie jau sen ir jutušies atsvešināti no antikapitālista un eiroskeptiķa Žana Lika Melenšona, kurš gadiem ilgi bija Francijas kreiso spēku ievērojamākā figūra.
Gluksmanam, kurš ir Eiropas Parlamenta deputāts kopš 2019. gada, nav cerību noķert Džordana Bardellas partiju “Nacionālais rallijs”, taču viņš sacenšas par otro vietu ar prezidenta Emanuela Makrona atbalstīto centrisko Renewal sarakstu.
Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija Plānots, ka jūnijā tā saņems 30% balsu, un tā joprojām ir lielākā partija Zviedrijā, neskatoties uz to, ka valdībā ir centriski labējā koalīcija.
Taču tās ir tikai kustības, kas savulaik dominēja uz Eiropas skatuves.
Pēdējo desmit gadu laikā ES ir bijusi aculieciniece notikumiem, kas būtu stiprinājuši tradicionāli proeiropeiskos kreisos – no Covid-19 līdz karam Ukrainā un cīņai pret klimata pārmaiņām – tiklīdz kļuva skaidrs vienotas Eiropas reakcijas nozīme. .
Pašreizējā dzīves dārdzības krīze varēja būt arī iespēja kreisajiem politiķiem pieprasīt stingrākus labklājības pasākumus.
Komentētāji uzskata, ka daļa problēmu varētu būt mūsdienu vadītāju dēļ.
Olafs Šolcs ir saskāries ar apsūdzībām neizlēmībā attiecībā uz Ukrainu, savukārt Itālijas centriski kreisā līdere Elija Šleina tiek kritizēta par pārāk šķelšanos.
“Jau ilgu laiku mēs neesam redzējuši tādus izcilus kreiso līderus kā Tonijs Blērs, Gerhards Šrēders vai Fransuā Miterāns,” saka profesors Lazars. “Tagad, domājot par braukšanu Eiropā, mēs par to domājam [Hungary’s Viktor] pilsētas, [Italy’s Giorgia] melonija, [France’s Marine] “Le Pena.”
Tāpēc Rafaels Gluksmans Francijā salīdzinoši īsā laikā ir piesaistījis tik lielu vēlētāju uzmanību, un tāpēc viņa atbalstītāji solās būt šo vēlēšanu “lielais pārsteigums”.
