Nacionālistiskā degsme ātri vien pārvēršas eksistenciālā terorā Dvēseļu putenis, Pirmā pasaules kara epopeja, kas piedāvā latviešu skatījumu uz karu, kas noteikti neizbeidza visus karus. Patiešām, šīs vecmodīgās, bet emocionāli spēcīgās drāmas pēdējās ainās provokatīvi parādās otrās Eiropas asinspirts iespēja.
Dzintara Driberga filma, kas iznāca pērn Lielbritānijā kā Strēlnieks (kas ilga tikai 19 minūtes), ir Latvijas lielākais pašmāju kases panākums pēdējo 30 gadu laikā. Šie panākumi nav pārsteidzoši, jo valsts oficiālais pieteikums Starptautiskās Kinoakadēmijas balvai ir patriotisks eposs, kura pamatā ir nacionālā mocekļa Aleksandra Grīna pusautobiogrāfiskais kara romāns. Taču Dribergs un scenārists Boriss Frumins ne tikai viscaur uzrunā savus latviešu tautiešus, bet arī apspriež savus stāstus. Dvēseļu putenisFilma runā par universālām tēmām un izraisa sapnim līdzīgu apjukuma un šausmu stāvokli. No pēdējā laika filmām par mūsdienu Eiropas kariem šī filma nelīdzinās Sema Mendesa filmai. 1917. gads Vāclavs Marhols Uzzīmēts putnsvēl viens murgains redzējums par brutalitāti reģionā, par kuru strīds starp Vāciju un Krieviju.
Dvēseļu putenis Filma uzreiz izskaidro savu nosaukumu ar plašu izsekošanas kadru, kurā redzami sasaluši līķi, kas izmētāti grūti izcīnītā kaujas laukā. Pēc tam filma atgriežas, lai iepazīstinātu ar vienu no šajā slaktiņā izdzīvojušajiem. Artūram Vanagam (Otto Prantifex) vēl nebija septiņpadsmit gadu, kad vācu karaspēks sāka virzīties uz Latviju. Jaunības entuziasma, patriotiskā lepnuma un vēlmes atriebties par uzbrukumu kādam ģimenes loceklim, kas bija tikai pirmais no daudzajiem bezjēdzīgajiem nežēlības aktiem, saimniecības zēns mēģina iesaistīties. Viņš ir ļoti jauns un viņa tēvs (Mārtiņš Velsons) ir vecs, taču pēdējā militārā pieredze viņus atbrīvo no dienesta. Arī Artura vecākais brālis (Raymonds Celmes) saņem militāro formu, šauteni un biļeti uz vilšanos.
Trīs vīrieši kopā ar dažiem pavadoņiem un divām draudzenēm (Greta Trosina un Eva Florence) pārmaiņus sazinās un attālinās. Viņu šķiršanās iemesls vairāk nekā vienu reizi bija apstākļu un nāves dēļ. Pirmajās divās trešdaļās romāna vīrieši ir spiesti samierināties līdz nāvei. Dvēseļu putenisRežisors Rafaels Lavkrafts, filmas stāstījums ir spēcīgs, kaut arī tādos veidos, kas galvenokārt tiek gaidīti no Pirmā pasaules kara stāsta. Bet tad filma novirzās no normas, kad latvieši nonāk krievu sabiedroto nodevībā. 1917. gada revolūcijas notikumi risinās prom no kamerām, taču drīz vien satrauc Arturu un viņa izdzīvojušos. Jaunie boļševiku armijas komandieri, kuriem vairāk rūp ideoloģiskā tīrība, nevis militārā uzvara, sāk masveida nāvessodus. Arturs saņem sarkanu zvaigzni uz cepures un pavēli nošaut draugu.
Romāns ir lirisks un subjektīvs, taču filma neiedziļinās Artura dvēselē. Tā vietā, lai pastāstītu, ko viņš jūt, Dreibergs parāda, ko viņš pārdzīvo, lai mēs paši varētu izjust dažas viņa reakcijas. Bailes, šoks un apjukums, ko izjūt Arturs, ir jūtamas, taču viņš auksti reaģē uz lielāko daļu uzbrukumu — vai tas būtu šķēps, kas vērsts pret viņa krūtīm, vai praktiska emocionāla maiņa no mīļotā puses. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc viņš izdzīvoja, kamēr daudzi citi krita.
Lai gan Valda Celmiņa fotoaparāts ir mobilāks, nekā tas būtu bijis prestižo gadsimta vidus fotogrāfiju laikmetā, kam līdzinās Dribergs, Dvēseļu putenis Filmai ir tradicionāls izskats. Kaujas ainas tiek attēlotas majestātiskos tālkadros, atsakoties no trakiem kadriem, ātriem griezumiem un drebošām kamerām. Stāsts, nevis stils, ir galvenais veids, kā filma atspoguļo kara laika haosu. Režisors un komanda nebaidās no satriecoši izgaismotām ainām, kas atgādina vecmeistaru gleznas. Kaujas ainas bieži klāj sniegs, dūmi vai migla, un tām ir maz krāsu. Tomēr gadījuma atelpa vienmēr ir zeltainā gaismā. Kaujas pārtraukumi ir tikpat saldi un grezni kā latviešu izcelsmes amerikāņu komponistes Lolitas Ritmaņas mūzika.
Filmas stāsts beidzas ar mirkli, ne tik daudz triumfējošu, cik uztverošu, kas atbilst šādai mūzikai. Romāna rūgtais vēsturiskais noslēgums netiek pasniegts dramatiski, iespējams, tāpēc, ka latviešiem ir ļoti labi zināms Grenca liktenis. 1919. gadā viņš atgriezās mājās nesen neatkarīgajā dzimtenē, taču šī brīvība ilga tikai līdz nākamajam karam. 1940. gadā padomju vara iebruka Latvijā un vēlāk arestēja Grencu, kura romāns Padomju Savienībā tika aizliegts. Autors tika deportēts uz padomju cietumu, kur divus gadu desmitus pēc tam, kad tik tikko izdzīvoja Lielajā karā, viņš tika nošauts un nogalināts. Skatītājiem tas piešķir savelkošu noti, taču viņus ne vienmēr aizkustina filmas attēlojums par nevainību, kas zaudēta nogalināšanas laukos.
rezultāts:
ejakulācija: Otto Brantevičs, Raimonds Selms, Mārtiņš Velsons, Jēkabs Renis, Gatis Gāga, Reinārs Zeltiņš, Felice Daudziens, Grēta Trosiņa, Eva Florence, Rizīlija Kalniņa Izeja: Dzintars Dribergs scenārists: Boriss Frumins izplatītājs: Filmu kustība Darbības laiks: 123 minūtes novērtējums: n t gads: 2019. gads
Kopš 2001. gada mēs sniedzam jums bezkompromisa godīgus viedokļus par filmu, mūzikas, televīzijas, videospēļu, teātra un citu pasauli. Patstāvīgi piederoši un pārvaldīti izdevumi, piem Diagonāli Mūsu pakalpojumi pēdējos gados ir smagi cietuši, taču mēs esam apņēmušies nodrošināt, ka mūsu saturs ir bezmaksas un pieejams — tas nozīmē, ka mums nav jāmaksā maksas sienas vai maksas.
Ja jums patīk tas, ko mēs darām, lūdzu, apsveriet iespēju abonēt mūsu kanālu Patreons Vai izgatavots Dāvana.
