kad Otrais pasaules karš sākās 1939. gada septembrī, un Latvijas liktenis jau bija slepeni izlemts protokols Sekotājs Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas pakts tika parakstīts 23. augustā. Oktobrī Latvija bija spiesta parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu, saskaņā ar kuru Padomju Savienība ieguva militārās, jūras un gaisa spēku bāzes Latvijas teritorijā. 1940. gada 17. jūnijā Latviju iebruka un okupēja Sarkanā armija. 20. jūnijā tika paziņots par jaunas valdības izveidošanu, un padomju vara sarīkoja vēlēšanas, kurās bija atļauts tikai viens kandidāts. Tikmēr prezidents Ulmanis tika deportēts. 21. jūlijā jaunais parlaments nobalsoja par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un 5. augustā Padomju Savienība šo inkorporāciju akceptēja. Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai sekoja periods, kas pazīstams kā “terora gads”. Padomju okupācijas pirmajā gadā uz Padomju Savienības austrumiem tika izsūtīti aptuveni 35 000 latviešu, galvenokārt intelektuāļi, daudzi no tiem uz koncentrācijas nometnēm Sibīrijā.
Vācu iebrukuma PSRS laikā no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada oktobrim Latvija bija lielākas platības guberņa. Ostlande, kurā ietilpa Igaunija, Lietuva un Baltkrievija (tagad Baltkrievija). Nacistu okupācijas laikā daudzi latvieši tika iesaukti vācu karaspēka daļās. Latviešu leģions (Waffen SS vienība) tika izveidots pēc vācu pavēles 1943. gadā, un tajā tika savervēti latviešu vīrieši. Latvijas Centrālā padome vadīja pretošanās kustību pret vācu okupāciju, piedaloties ievērojamiem Latvijas politiķiem. Nacistu okupācijas laikā Latvijā tika noslepkavoti no 65 000 līdz 75 000 Latvijas ebreju.
Arnolds Specke Kazimiers Maciejs Smogoževskis Romualds J. Misiūnas
Līdz 1944. gadam Sarkanā armija okupēja apmēram divas trešdaļas valsts. Vācieši pie Kurzemes izturēja līdz kara beigām. Apmēram 100 000 latviešu aizbēga uz Zviedriju un Vāciju pirms padomju spēku ierašanās.
Pirmā pēckara desmitgade izrādījās īpaši grūta. Režīma neatlaidīgie centieni pārveidot valsti par padomju paraugreģionu Paasinājums Kara postījumi. Smagas politiskās represijas pavadīja radikālas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas. Galējā rusifikācija ir anestezējusi nacionālo kultūras dzīvi. Vairāki masas viļņi Vismaz 140 000 cilvēku tika deportēti uz Krievijas ziemeļiem un Sibīriju, īpaši 1949. gadā saistībā ar lauksaimniecības kolektivizācijas kampaņu. Sākās vērienīga emigrācija no Krievijas un citām Padomju Savienības daļām un turpinājās visu pēckara periodu. Nedaudz vairāk kā 40 gadu laikā latviešu īpatsvars iedzīvotāju skaitā ir samazinājies no gandrīz trim ceturtdaļām līdz nedaudz vairāk par pusi, un krievu valoda dominējusi sabiedriskajā un privātajā dzīvē.
Spriedums Komunistiskā partija Latvijā 50. gados nesamērīgi sastāvēja no imigrantiem. Saskaņotie centieni lokalizēt partiju, īpaši tās valdošos kadrus, noveda pie tā, ka 1959. gadā tika iztīrītas augsta ranga komunistiskās partijas amatpersonas, kuras tika apsūdzētas Latvijas noziegumos. Nacionālisms. Šo amatpersonu vietā stājās pirmais sekretārs Arvīds Belce un viņa pēcteči augusts Voss un Boriss Pujo, kuri partijas varas amatos palika turpmākās trīs desmitgades.
Nacionālā renesanse attīstījās 80. gadu beigās saistībā ar padomju kampaņām Glasnost (“atklātība”) un Perestroika (Ekonomiskā un politiskā pārstrukturēšana). Dažas no agrīnajām opozīcijas organizācijām ietvēra Helsinki 86, grupu, kas centās nodrošināt Helsinku vienošanās noteiktās cilvēka pamattiesības, un Vides aizsardzības klubu. Masu demonstrācijas par vides jautājumiem 1987. gadā bija pirmie pēckara laikos valstī organizētie neformālie politiskie mītiņi.
Neatkarība tika atjaunota
Opozīcija Latvijai Tautas fronte izveidojās 1988. gadā un uzvarēja 1990. gada vēlēšanās. Likumdošanas padome 4. maijā izdeva deklarāciju, kas atjaunoja neatkarību pēc pārejas perioda. Padomju centieni atjaunot status quo vainagojās ar vardarbību Rīgā 1991. gada janvārī. Pēc neveiksmīgā apvērsuma Maskavā augustā Latvijas likumdevējs pasludināja pilnīgu neatkarību, ko Padomju Savienība atzina 6. septembrī.
Pirmās pēcpadomju vēlēšanas, kurās drīkstēja balsot tikai pilsoņi, kas bija pirms 1940. gada, un viņu pēcnācēji, notika 1993. gada jūnijā. Jaunā likumdevēja vara nekavējoties atjaunoja 1922. gada konstitūciju. Viena no galvenajām jaunās Latvijas valdības rūpēm bija tās attiecības ar neetniskie latvieši (īpaši krievi), pilsonības prasības, un ekonomikas privatizācija. apsūdzības diskriminācija Pretkrieviskie uzbrukumi Latvijā saspīlēja attiecības starp Latviju un Krieviju, ko Latvija mēģināja labot lielākajā daļā 90. gadu.
Vēl viens jutīgs politisks jautājums, ar ko saskaras jaunā valdība, bija tas, ko darīt ar tūkstošiem bijušo padomju militārpersonu, kas joprojām atrodas Latvijas robežās (1991. gadā lēš, ka to skaits pārsniedza 50 000 karavīru). Kad Krievijas bruņotie spēki beidzot atkāpās 1994. gada augustā, Krievijai tika dotas tiesības līdz 1998. gadam izvietot Skrundas agrīnās brīdināšanas radiolokācijas stacijā dažus simtus militārpersonu un civilo darbinieku. Līdz 1999. gadam Krievija bija pilnībā nodevusi radiolokācijas stacijas kontroli Krievijai. . Latvija.
Tomēr spriedze starp Latviju un Krieviju turpinājās 21. gadsimta sākumā. Latvija turpināja saukt pie atbildības bijušās padomju amatpersonas par noziegumiem, kas pastrādāti Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. 2002. gadā Maskava uz laiku apturēja naftas plūsmu uz Latviju, mēģinot pārņemt savā kontrolē Ventspils naftas ostu; 2004. gadā pēc jaunas naftas ostas atvēršanas Baltijas jūrā Krievija atkal lika valsts kontrolētajai cauruļvadu aģentūrai slēgt cauruļvadu Ventspilī. Turklāt Krievija 2003.gadā apsūdzēja Latviju savas krievvalodīgās minoritātes tiesību pārkāpšanā. Piešķiršana Lai valsts skolās trīs piektdaļas mācību programmas tiktu pasniegtas latviešu valodā. Ilgstošais robežstrīds ar Krieviju tika atrisināts 2007. gadā, palīdzot siltām attiecībām starp abām valstīm; Tomēr līgums Latvijā palika pretrunīgs, jo tas apstiprināja padomju uzspiestās robežas, kas Latvijas pierobežas provinces pievienoja Padomju Savienībai.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvija ātri politiski un ekonomiski pārorientējās uz Rietumeiropu. Tā pievienojās Eiropas Padomei 90. gados un 2004. gadā ieguva pilntiesīgu dalību Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO).
Ivars Stranga
Latvijas ekonomika no 2005. līdz 2008. gadam paplašinājās ļoti strauji, un visā šajā periodā IKP pieaugums par 10% bija norma. Tomēr augstie inflācijas rādītāji, pieaugošās enerģijas izmaksas un globālās finanšu krīzes sekas 2008. gadā izraisīja tik smagu ekonomikas sarukumu, ka Latvija bija spiesta lūgt Starptautiskā Valūtas fonda finansiālo palīdzību. Starptautiskais Valūtas fonds. Virkne taupības pasākumu, tostarp nodokļu paaugstināšana, algu samazinājumi valsts sektorā un labklājības maksājumu samazināšana, izraisīja tautas neapmierinātības vilni, un premjerministra valdība Ivars Gudmanis sabruka 2009. gada februārī. Bijušais opozīcijas līderis izveidoja trauslu koalīciju Valdis Dombrovskis, un caur Saimā tika virzīta virkne ekonomisko reformu. Latvijas ekonomikai uzrādot mērenas atveseļošanās pazīmes, Dombrovska valdība izturēja parlamenta vispārējās vēlēšanas 2010. gada oktobrī. Pirmstermiņa vēlēšanām 2011. gada septembrī vairākumu vietu ieguva prokrieviskā partija Saskaņas centrs, taču tai neizdevās iegūt absolūto vairākumu. Dombrovskis koalīcijas valdību varēja izveidot ar labējās Nacionālās apvienības atbalstu.
Pēc tam Nacionālā apvienība iesniedza petīciju par latviešu valodas kā vienīgās mācību valodas noteikšanu, taču nesavāca pietiekami daudz parakstu, lai šo jautājumu nodotu tautas nobalsošanai. Prokrieviskās partijas atbildēja ar savu lūgumu, cenšoties to ieviest Krievu valoda ir otra Latvijas valsts valoda. Šī petīcija guva pietiekamu atbalstu reģistrēto vēlētāju vidū, lai 2012. gada februārī rīkotu referendumu Retorika Debates plosījās abās pusēs, tuvojoties vēlēšanu dienai. Šajā gadījumā dalības līmenis bija aptuveni 70%, un priekšlikums tika pārliecinoši noraidīts.
Latvija piedzīvoja lielāko katastrofu kopš neatkarības atgūšanas, kad 2013.gada novembrī Rīgā, sabrūkot lielveikalam, gāja bojā vairāk nekā 50 cilvēki. Kamēr izmeklētāji pētīja iespējamos notikuma cēloņus, Dombrovskis izplatīja paziņojumu, kurā uzņēmās “politisko atbildību” par notikušo. Traģēdija un viņš atkāpās. Viņš palika premjerministra amatā pagaidu amatā, kad Latvija 2014. gada 1. janvārī pieņēma eiro kā oficiālo valūtu. Tika izveidota jauna valdība, kuru vadīja Tā bija Limdota Strjouma, kura Dombrovska pārvaldē ieņēma zemkopības ministres amatu Viņš atbalstīja Ar parlamenta uzticības balsojumu vēlāk tajā pašā mēnesī.
Encyclopedia Britannica redaktori
