Saistībā ar pastāvošajām šausmām par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, tostarp uzspridzinot dzemdību namu, Milvoki apgabalā cilvēku skaits trešdien pieauga, izsakot solidaritāti ar karadarbības skarto valsti.
Aptuveni 100 cilvēku pulcējās pie latviešu baznīcas Vavatosā, lai dotos miera gājienā.
Draudzes valdes priekšsēdētājs Andrejs Jungs trešdienas pēcpusdienā sagaidīja cilvēkus un mudināja sasildīties iekšā Sv.Trīsvienības Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca pirms gājiena sākuma.
Yunji sacīja, ka viņa baznīca jūtas spiesta kaut ko darīt saistībā ar uzbrukumu Ukrainai. Gan Latvija, gan Ukraina 20. gadsimta lielāko daļu cieta no Krievijas un padomju okupācijas.
“Pagājušajā trešdienā daudzi ukraiņu baznīcas locekļi no dienvidu puses ieradās šeit, lai kalpotu Pelnu trešdienai, un mēs sākām ar viņiem runāt un nolēmām, ka mums kaut kas jādara. Mēs esam bijuši tur, kur ir Ukraina, un baidāmies, ka būsim nākamais, ja vien Krievija neapstāsies.
Latvija nav Ukrainas tiešais kaimiņš ziemeļos. Baltkrievija un Lietuva atrodas starp tām.
Yoongi teica, ka viņa ģimene zināja kara šausmas. “Es šeit dzīvoju visu savu dzīvi, esmu pirmā paaudze. Mana māte patiesībā dzima bezpajumtnieku nometnē Vācijā, bēgot no Otrā pasaules kara, un es uzskatu, ka manam tēvam bija četri gadi, kad viņa vecāki aizbēga.”
Baznīcā staigāja cilvēki – rokās bija Ukrainas karogi un baloni, kuros bija zilas un dzeltenas krāsas.
Citi sēdēja pie galda, veidojot paštaisītas izkārtnes ar uzrakstu “Vairs nav kara” un “Nate Krievijai”.
Kāds Milvoki latviešu kopienas loceklis teica: “Mēs visi tagad esam ukraiņi.” Nav šaubu, piebilda kāds koledžas students, viņam vajadzēja piedalīties gājienā — viņa vecvecākiem Otrā pasaules kara laikā bija jābēg no Ukrainas.
Vēl viens cilvēks ieradās no Mikona. Lai gan viņa nebija ne latviete, ne ukrainiete, viņa bija gatava padalīties ar savu viedokli, taču viņas vārdi bija asarām.
Džozefs Spolovičs palīdzēja vadīt gājienu kā oficiālais Ukrainas sabiedrības pārstāvis. Viņš ir pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Miķeļa ukraiņu katoļu baznīca Milvoki dienvidu pusē.
“Mana ģimene ieradās no Vācijas 1956. gadā un nokļuva Vācijā [displaced persons] no Ukrainas. Otrā pasaules kara laikā viņus paņēma kā piespiedu strādniekus, un pēc tam mēs no Vācijas nonācām ASV.
Patlaban notiek neiedomājamais, sacīja Spolovičs, un Ukrainas brīvība pazūd ar pirksta pieskārienu.
Man ir draugi Irvinā, kuri ir aizbēguši no valsts. Irbins ir diezgan pazudis. Viņiem bija jābēg, jāpaņem tās un jāiet. Viņi brauca uz ciematu, kur viņi domāja, ka tas būs mazāk pakļauts raķešu uzbrukumiem.
Spolovičs uzskata, ka ir jāapvieno visi iespējamie resursi, lai apturētu dzīvību un demokrātijas iznīcināšanu. “Mums ir vajadzīga palīdzība, lai aizsargātu gaisa telpu ap Ukrainu, un es domāju, ka Ukrainai ir jāpievienojas Eiropas Savienībai. Es saprotu, ka ir noteikumi… bet tā nav parasta situācija. Sniedziet vairāk palīdzības. Neviens nevēlas kodolkaru, un tas ir. kāpēc mums jātiek ārā.” Tas trakais no turienes.”
Laukā uzlēca saule, Laumai Zušēvicai uzrunājot pūli no baznīcas kāpnēm. Viņa ir evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskape Latvijā visā pasaulē.
“Pasaule nav apklusināta – paldies Dievam – tai nevajadzētu kļūt pašapmierinātai, bet gan līdzjūtīgākai, jo drosmīgie ukraiņu ļaudis aizstāv zemi, ko viņi mīl, un brīvību, ko viņi nepiekāps. Mūsu sirdis un lūgšanas ir ar viņiem un ar jums šeit no Ukraiņu kopiena Milvoki, gaidot ziņas Par jūsu ģimenes locekļiem Ukrainā, karam turpinoties. Mēs lūdzam par jūsu spēku. Mēs turpināsim palikt šeit kopā ar jums un par jums, un cerams, ka nežēlīgie, neizprovocētie uzbrukumi jūsu zemei apstāties.”
Protestētājiem virzoties uz priekšu, skanēja baznīcu zvani.
Kad viņi sasniedza North Avenue un Wawatosa krustojumu, protestētāji izplatījās uz visiem četriem stūriem, garāmbraucošām automašīnām cieņā raidot taures.
