Latvija ir bijusī padomju valsts, kas atrodas Eiropas austrumu daļā ar 1,8 miljoniem iedzīvotāju un IKP uz vienu iedzīvotāju 21 779 USD 2022. gadā (pēc Pasaules Bankas datiem). Tā ieguva neatkarību no Padomju Savienības 1991. gadā. Pēc 50 komunistiskās varas gadiem valsts saskārās ar izaicinājumiem demokrātijas nodibināšanā un tirgus ekonomikas ieviešanā. Šodien, vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, labdarības sektors veidojas, un Latvijas iedzīvotāji pamazām pārņem jaunu pilnvaru sajūtu iesaistīties pilsoniskajā sabiedrībā un paplašināt savus labdarības centienus arī ārpus viņu tuvākās ģimenes.
Kopš Padomju Savienības sabrukuma bezpeļņas sektors Latvijā ir piedzīvojis plašas pārmaiņas. 1991. gadā Latvijā bija tikai 50 bezpeļņas organizācijas. Turpmākajos gados to skaits strauji pieauga. Būtisks faktors bija tas, ka 1995. gadā pieņemtais Latvijas nodokļu likums ļāva ziedotājiem veikt ar nodokli apliekamus ziedojumus šīm organizācijām.
Viens no galvenajiem pilsoniskās sabiedrības attīstības veicinātājiem Latvijā ir bijis Džordžs Soross, ungāru izcelsmes amerikāņu miljardieris investors, filantrops un politiskais aktīvists, kurš pazīstams ar nozīmīgu ieguldījumu demokrātijas, cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības veicināšanā Austrumeiropā. Izmantojot atvērtās sabiedrības fondus. Bezpeļņas sektora attīstību valstī atbalstījušas arī citas starptautiskas institūcijas, piemēram, Pasaules Banka, Karalienes Džulianas fonds, Čārlza Stjuarta Mota fonds un Eiropas Brīvās ekonomikas fonds. Taču kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un ieguva strukturālo un kohēzijas finansējumu, starptautiskie ziedojumi Latvijai ir būtiski samazinājušies.
Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tika izdots jauns biedrību un nodibinājumu likums (kopš tā laika grozīts septiņas reizes). Likums paredz, ka visām iepriekš uzskatītajām sabiedriskajām organizācijām līdz 2005. gada 31. decembrim ir jāpārreģistrējas par biedrības vai nodibinājuma statusu. Visas organizācijas, kuras līdz noteiktajam datumam nav pārreģistrējušies, tika automātiski izdzēstas no Latvijas Organizāciju reģistra datu bāzes. Turklāt 2004.gadā tika pieņemts Sabiedriskā labuma institūciju likums, kas piešķīra bezpeļņas vai labdarības organizācijām, kas izveidotas, lai kalpotu sabiedriskajam labumam vai sniegtu labumu konkrētai kopienai vai mērķim (piemēram, sociālā labklājība, humanitārie jautājumi, izglītība, kultūra, vides aizsardzība u.c. .). .) Nodokļu atbrīvojuma privilēģijas. Kopš tā laika šis likums ir grozīts trīs reizes; Pēdējo reizi mainīts 2022. gadā.
Pilsoniskās sabiedrības organizāciju skaits Latvijā 2023. gadā sasniedza gandrīz 27 000. Tomēr nesen veiktā Pilsoniskās alianses – Latvija pētījums atklāja, ka tikai 50% no tām ir aktīvas, un tikai 16% no aktīvajām organizācijām 2022. gadā saņēma ziedojumus 97,7 %.miljoni eiro. Tas veido 17% no nozares kopējiem ienākumiem. Citas ienākumu kategorijas ietvēra valsts finansējumu 111 miljonus eiro (19%), komercdarbību – 149,9 miljonus eiro (25%), ārvalstu finansējumu, tostarp Eiropas Savienības finansējumu – 51,1 miljonu eiro (9%) un biedru naudu – 52 miljonus eiro. (9%), bet citi – 127 miljonus eiro (21%).
Lai gan bezpeļņas sektors Latvijā aug, bezpeļņas organizācijas vēl nav iesakņojušās sabiedrības ikdienas sociālajās un kultūras normās. Lielākais vairums NVO Latvijā nenodarbina nevienu cilvēku, un tās, kuras strādā, vidēji maksā apmēram 6000 eiro gadā uz vienu cilvēku, kas nav pietiekami, lai segtu pat pamata izdzīvošanas vajadzības. Tomēr ir iepriecinošas neformālas filantropijas pazīmes, ko var demonstrēt spēcīgais atbalsta vilnis bēgļiem no Ukrainas. Daudzi cilvēki atvēra savas mājas nesen ieradušajām ģimenēm, nodrošinot viņiem pārtiku un pajumti vairākas nedēļas un dažreiz mēnešus, līdz tika sniegts oficiāls valdības atbalsts. Arī ievērojamais individuālo ziedojumu pieaugums 2022. gadā (par 63%) un kopējais NVO ienākumu pieaugums par 22% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (saskaņā ar Pilsoniskās alianses – Latvija datiem), liecina arī par to, ka šī gada laikā nostiprinājusies arī formālā filantropija. .
Šobrīd ir cerība, ka jaunais gādību un dāvināšanas vilnis aizdedzinās stiprāku filantropisko garu Latvijā. Neskatoties uz dažādajiem izaicinājumiem, ar kuriem Latvija joprojām saskaras, veicinot pilsoniskās sabiedrības došanu un stiprināšanu, ir skaidrs, ka pēdējo 30 gadu laikā, pateicoties daudzu cilvēku un institūciju nenogurstošajam darbam, ir panākts ievērojams progress. 2024. gadā šobrīd varam teikt, ka Latvijā ir terciārais sektors un tai ir reāls potenciāls uzplaukt un augt. Formālajam bezpeļņas sektoram nostiprinājoties, Latvijas iedzīvotāji turpinās nodarboties ar neformālu labdarību, atbalstot savus ģimenes locekļus un vajadzības gadījumā veicot brīvprātīgo darbu. Neatkarīgi no tā, vai, nodrošinot transportu personai ar invaliditāti, lai apmeklētu baznīcas misi, vai palīdzot vecāka gadagājuma cilvēkam elektroniski aizpildīt valdības veidlapu, Latvijas iedzīvotāji kalpos un palīdzēs, cik vien spēs.
Šajā rakstā paustie viedokļi un viedokļi ir autora viedokļi un ne vienmēr atspoguļo IU Lilly Family School of Philanthropy oficiālos uzskatus.
Autora biogrāfija:
Juliana Gianozzo ir Latvijas pilsone. Viņa pabeidza doktora grādu filantropijas studijās Indiānas Universitātes Liliju ģimenes filantropijas skolā (toreiz Filantropijas centrā). Pēc tam viņa atgriezās dzimtajā reģionā, lai veicinātu filantropijas koncepciju Baltijas valstīs. Juliana Lietuvā nodibināja pirmo filantropijas institūtu, kas bija saistīts ar LCC Starptautiskā universitāte Šobrīd viņa strādā par docenti un vecāko pētnieku.
