Šā gada martā aprit 65 gadi kopš Romas līguma parakstīšanas — dokuments ar lielu redzējumu, kas sešas Eiropas valstis, kas joprojām atgūstas no kara postījumiem, ieviesa projektu miera un labklājības nodrošināšanai visā kontinentā.
Šī ir lieliska atmiņa: lielākā daļa cilvēku, kuriem aprit 65 gadi, ar nepacietību gaida došanos pensijā. Taču Eiropas Savienības dibināšanas dokumenta laikmets nav izsvīdis draudus arodbiedrībai, un 2022. gads būs liecinieks virknei izaicinājumu, kas varētu sagraut kluba 27 valstu vienotību.
Tas varētu ietvert galēji labējo uzvaru vēlēšanās Francijā; Jauns koronavīrusa veids ir nāvējošāks; Polijas un Ungārijas kopīga ES lēmumu pieņemšanas blokāde; Krievijas militārais uzbrukums Ukrainai. Lai gan tie visi ir maz ticami, neviens no tiem nav īpaši maz ticams, un pat viens no tiem varētu kropļot Eiropas Savienību, izraisot haosu.
ES demokrātijas izaicinājumi būs izšķiroši: bloks kā savienība ir atkarīgs no katras tās dalībvalsts integritātes, un vēlēšanās vienmēr ir iespēja uzvarēt antidemokrātisku kandidātu – lai arī cik reti tas būtu.
“2022. gads būs vēl viens nemierīgs gads demokrātijai,” saka Berlīnē bāzētās NVO Democracy Reporting International izpilddirektors Maikls Maijers Resende. “Daudzas svarīgas vēlēšanas 2022. gadā drīzāk būs kā referendumi par demokrātiju, nevis piedāvās izvēles iespējas dažādu demokrātisko strāvojumu vēlētājiem.”
Vissvarīgākais ir Francijā, kur prezidents Emanuels Makrons vēlas tikt pārvēlēts aprīlī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās, pirms valsts jūnijā pieņems lēmumu par jaunu parlamentu. Francijas sadrumstalotā politiskā ainava nozīmē, ka galēji labējam kandidātam ir labas izredzes sasniegt prezidenta vēlēšanu otro kārtu, kā to izdarīja Marine Lepēna 2017. gadā.
Lepēna, kura vada partiju Nacionālais rallijs, vienmēr ir šķitis gatava atkārtot savu varoņdarbu 2017. gadā, vismaz līdz brīdim, kad parādīsies cita galēji labējā figūra, televīzijas kritiķis, kurš kļuva par politiķis Ēriks Zemmūrs. Abi ir nacionālisti, kas flirtē ar rasismu, maz ņemot vērā tradicionālās demokrātiskās vērtības, nemaz nerunājot par tādām pārnacionālām organizācijām kā Eiropas Savienība: viņi runā par Francijas izņemšanu no bloka važām.
“Ja Lepēna uzvarēs vai – Dievs, palīdz mums, Zemmur, ES iegrimst krīzē. Tāds ir murga scenārijs,” saka Džons Springfords, Eiropas reformu centra (CER) direktora vietnieks Londonā.
Vairāk par Eiropas Savienība
Taču tuvojas vēl vienas Eiropas vēlēšanas ar postošām sekām demokrātijai: Ungārijā. Viktors Orbans ir virzījis valsti uz cieto labējo autoritārismu kopš otrreizējās atgriešanās premjerministra amatā 2010. gadā.
“Ja Orbāns atkal uzvarēs, viņš būs iedrošināts turpināt apspiest domstarpības,” saka Springfords. “Ja viņš zaudēs, Briselē parādīsies šampanieša tamponi, jo tas parāda, ka proeiropeiski spēki var gūt virsroku – lai gan tas nenozīmēs, ka populisms ir zudis.”
Vēl viena Orbāna uzvara uzmundrinātu citus iespējamos diktatorus Eiropas Savienībā, īpaši Austrumeiropā. Papildus Ungārijai Polija regulāri ir saskārusies ar Briseles kritiku par demokrātisko institūciju graušanu, taču tā ir maza. Beidzot ES ir instruments, ko izmantot pret viņiem, “likuma varas” mehānisms, lai aizturētu miljardus eiro finansējumu no valstīm, kuras neievēro ES vērtības. Taču tas ir galējs variants, un amatpersonas baidās, ka, ja tā tiks iedarbināta, tā varētu izraisīt krīzi ES: Budapešta un Varšava varētu atriebties, bloķējot lēmumu pieņemšanu blokā.
Austrumos Eiropas Savienību apdraud arvien agresīvāka Krievija, kas ir izvietojusi savus spēkus pie robežas ar Ukrainu un šonedēļ nosūtījusi militāru atbalstu apspiestās kaimiņvalsts Kazahstānas līderiem, lai apspiestu nemierus ielās. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš godina veco padomju koncepciju par “tuvajām ārzemēm”, ir apdraudējis arī ES kaimiņvalstis – Poliju, Igauniju, Latviju un Lietuvu -, taču pat iebrukums Ukrainā sašķeltu bloku un grautu tā kā globālas politikas centienus. spēlētājs.
Tikmēr Covid-19 pandēmija divus gadus pēc pirmās parādīšanās joprojām apgrūtina cilvēku dzīvi, un Omicron varianta ēna turpinās mest ES plānus neskaidrībās. Eiropas Savienībai ir jāatrod līdzsvars starp cilvēku drošību un ekonomikas aizsardzību – spriedze, kas izcēlās šonedēļ, kad Makrons sacīja, ka vēlas “izraisīt dusmas” neaizsargātajos Francijā. Lēnām pieaugot inflācijai, tas tiks iekļauts ES plānos reformēt budžeta noteikumus un novirzīt investīcijas zaļā ekonomikā.
Visi šie notikumi un tendences padara 2022. gadu Eiropas Savienībai pilnu ar riskiem. Taču pēdējā desmitgadē bloks ir saskāries ar citām lielām krīzēm un pārvarējis tās, sākot no Brexit līdz eiro spiedienam un bēgļu pieplūdumam. Amatpersonas ir piesardzīgi optimistiskas, ka var novērst sliktākos scenārijus un atjaunoties. Patiešām, ja viss noritēs labi, ES varētu kļūt spēcīgāka nekā jebkad agrāk.
Makrona pārvēlēšana (vai pat viņa centriski labējā pretiniece Valērija Pekrese) radītu priekšnoteikumus atjaunotai Francijas un Vācijas virzībai ar jauno Vācijas kancleru Olafu Šulcu. Ungārijā Orbāna pretinieki apvienojas aiz viena kandidāta un ir labas izredzes viņu izspiest: viņa sakāve mainīs Budapeštu un Eiropas Savienību. Putins jūt atkāpšanos no saviem bijušajiem padomju sabiedrotajiem, bet viņa draudi ir mudinājuši Eiropas Savienību stiprināt aizsardzības saites. Varas iestādes arvien labāk tiek galā ar jauniem Covid-19 viļņiem un variantiem.
Visbeidzot, Brexit, kas 2016. gadā tika dots kā fizisks trieciens, vairs nav ES eksistenciāla problēma: Apvienotā Karaliste ir pametusi bloku, un šķiet, ka nevienam nav vēlēšanās to īstenot. “ES ir virzījusies uz priekšu pēc Brexit,” saka Pols Ādamsons, ES un Apvienotās Karalistes foruma priekšsēdētājs un Londonas King’s College viesprofesors. Cilvēki redz, kas ir noticis ar Lielbritāniju kopš tās aiziešanas. Viņi redz, cik nevēlami un nekārtīgi ir izstāties no ES.
