Kādā rosīgā gājēju ielā Daugavpilī, Latvijas Latgales novadā, Alīsija Klišinuka ir manāmi noskumusi, cenšoties paust savas jūtas par karu Latvijā. Ukraina.
Jaunā māmiņa stumj ratiņus, ar vienu roku turot savu guļošo mazuli, ar otru žesti ar vardarbīgu žestu, aprakstot atšķirību starp viņiem krievu valoda Etniskā un valsts, kas pašlaik karo mazāk nekā 800 km attālumā.
“Man ir gadu vecs, un es nezinu, vai mēs dzīvosim, kas ar mums notiks? Mēs nezinām, vai Putins nāks pēc mums. Bet mans tētis uzskata, ka karš ir pareizs, ka Putins rīkojās pareizi. Es pat nevaru ar viņu par to runāt.
Mazā Latvijas valsts pie Baltijas jūras atrodas uz kara ģeogrāfiskās robežas Ukraina Tam ir kopīgas robežas ar Krieviju un Baltkrievija.
Ja Latvija atrodas uz kara smailes, tad Daugavpils atrodas tās ekstrēmākajā punktā, kas atrodas valsts galējos austrumos, tikai kilometru attālumā no trīs valstu krustošanās vietas.
Bet, neskatoties uz to ģeogrāfisko tuvumu, šīs valstis nevarēja atšķirties.
Latvija ir NATO dalībvalsts, un šobrīd tajā atrodas 1500 NATO karavīru liela kaujas grupa, kuru vada 540 kanādiešu grupa, lai atturētu no iespējamā Krievijas iebrukuma.
Savukārt Baltkrievija ir Krievijas tuvākais sabiedrotais un kalpo kā tramplīns Ukrainā iebrūkošajiem spēkiem.
Daugavpilī sabiedrībā valda dziļas šķelšanās par iebrukumu Ukrainā.
Šī ir pilsēta, kas sadalīta starp maziem un lieliem, krievu un latviešu, vai Krievijas iebrukums Ukrainā bija pamatots.
Domstarpības lielā mērā ir saistītas ar vecāku Krievijas latviešu melanholiju, kas komunismu atceras kā Austrumeiropas zelta laikmetu.
Viņi bija priviliģētā elite. “Bija labāks pārtikas piedāvājums, vairāk patēriņa preču, un[Baltijas valstis]bija vēlams apgabals, kurā dzīvot,” saka Oriels Brauns, Toronto Universitātes politikas zinātnes un starptautisko attiecību profesors.
“Finansiāli viņiem šobrīd varētu būt labāk. Bet viņiem nav tāda statusa, un tas ļoti kaitina.
“Tā ir nostalģija pēc kaut kā tāda, kas patiesībā neeksistēja, bet bija viņu prātā.”
Klesinuka ir viens no miljoniem krievu, kas izkaisīti pa bijušajām padomju Austrumeiropas valstīm un kuri pēc etniskās piederības var būt krievi, taču ar savu dzimteni bieži vien ir maz citu saikņu.
Latgalē, pilsētā ar 80 000 iedzīvotāju, aptuveni 34 procenti iedzīvotāju ir etniskie krievi, kas ir daudz lielāks īpatsvars nekā pārējā valstī.
Tas, ka viņi ir krievi, nenozīmē, ka viņi visi ir Putinam labvēlīgi. Tomēr tas nozīmē, ka viedokļi par karu Ukrainā nav precīzi definēti.
Lasīt vairāk:
Kanāda ar tarifiem mērķē Krieviju un Baltkrieviju, sūta vairāk nāvējošu palīdzību Ukrainai
Taču vienas dienas garumā Daugavpilī uzrunātie Global News iedzīvotāji vienbalsīgi vienojās par to, ka vecākā paaudze, īpaši padomju varas apstākļos dzīvojošie krievi, lielā mērā atbalstīja karu, savukārt jaunā paaudze ne.
Daugavpils iedzīvotāja Lana stāsta, ka ar meitu nevar runāt par karu Ukrainā, jo vēlas saglabāt abu attiecības neskartas.
“Vecākā paaudze noteikti šajā jautājumā jūtas savādāk,” ar tulka starpniecību, atspiedusies pret soliņu centrālajā Daugavpils laukumā, saka kāda gados veca sieviete, krieviski vārdā Lana. Viņa, tāpat kā daudzi cilvēki, kas runāja ar Global News, lūdza uzvārdu neizmantot.
Vaina daudz vairāk gulstas uz ukraiņiem. Daudz vairāk,” viņa saka.
Daugavpilī saulaina otrdiena. Ielās rindojas padomju laika ēkas, kuras bieži vien caurauž greznā jūgendstila arhitektūras fasāde, ar kuru Latvija ir slavena.
Galvenais laukums, kas ir neliela atvērta telpa iepretim tirdzniecības centram un kura centrā ir neona sirds, ir pārpildīts. Iedzīvotāji ar iepirkumu maisiņiem steidzas klāt vai atguļas uz soliņiem pa pāriem, skatās saulē un sarunājas. Bērnu grupa, kas dzenā baložus.
Tieši ārpus pilsētas pār Daugavu slejas padomju laika tirānijas memoriāls sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Statuja karavīra formā ar spītīgi izstieptu roku piemin latviešu karavīrus, kuri 1917. gadā nodeva uzticību boļševikiem.
Padomju kara memoriāls Daugavpilī, Latvijā. (Pjēra Kruma/Getty Images fotoattēls)
Protams, no pirmā acu uzmetiena šeit neparādās sabiedrības šķelšanās. Bet cilvēki arī nenoklusē savu viedokli, kad viņiem tiek jautāts.
“Viss sākās ar Porošenko, un šis jaunais vīrietis atnāca un palielināja,” krieviski saka Lana, kratot galvu. Tas attiecas uz bijušo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, un “jaunais vīrietis” ir pašreizējais Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis.
Lana ir stingri pārliecināta, ka Porošenko bijušas “ļoti ciešas attiecības ar Eiropu”, kas Ukrainu nostādīja uz kara ceļa.
Viņa stāsta, ka viņas vecvecāki cīnījās abos pasaules karos.
Viņa ir priecīga par Krimas aneksiju 2014. gadā, viņa saka, un viņai vajadzētu “palikt Krievijā, kur tai pieder”.
Lana uzskata, ka karā vainojama Ukraina.
Taču viņa saka, ka ir “žēl”, ka miermīlīgie civiliedzīvotāji Ukrainā pašlaik cieš.
“Patiesībā cilvēkiem ir jāciena vienam otru un jāuzklausa visi citi viedokļi. Viņš to visu izraisīja, iznīcinot visu valsti — tas ir patiešām sāpīgi, ļoti sāpīgi,” viņa saka.
Viņa arī atzīst, ka nevar apspriest karu ar savu meitu, kura dzīvo Anglijā, “lai saglabātu mūsu attiecības neskartas”. Viņa pauž nožēlu par “proukrainiskajām” ziņām, ko viņas meita tur klausās.
“Starp Latviju un Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir milzīga šķelšanās,” saka bijušais policists, nu jau atvaļināts Pēters Sops.
Ēka Daugavpilī, Latvijā. (Pjēra Kruma/Getty Images fotoattēls)
Sops, kurš ir no Latvijas, aizraujas ar to, ka karš ir jāpārtrauc. Viņa atbildes ir garas un līkumotas, un tulkotājs diez vai var sekot līdzi.
“Tas, ko Putins izdarīja, bija nepareizi,” saka Zupa. “Karš un ieroči nav pareizais veids, kā atrisināt problēmas, un tas ir jādara pareizi, runājot.
“Pasaule ir kļuvusi traka.”
Tomēr viņš saka, ka viņa iebildumi pret karu bieži ir pretrunā viņa draugu uzskatiem, kuri, viņaprāt, maina savas domas “dienu no dienas”.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā bijušo krievu pieņemšana tās bijušajās republikās bija ļoti atšķirīga.
Piemēram, Baltkrievija piedāvāja krieviem pilnu pilsonību un izturējās pret viņiem gandrīz vienādi ar vietējiem iedzīvotājiem.
Taču Baltijas valstis, piemēram, Igaunija un Latvija, pilsonību pirms Otrā pasaules kara ierobežoja saviem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Krievi ieguva nepilsoņu statusu, bet ieguva lielāko daļu tādu pašu tiesību kā latvieši. Tomēr viņi nedrīkstēja balsot.
Taču pēdējos gados Latvijas valdība naturalizācijas kārtībā ir padarījusi pilsonību krievu izcelsmes krieviem.
1991. gadā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, aptuveni 40 procenti valsts iedzīvotāju bija Latvijas krievi. Tagad šis skaitlis ir 24 procenti jeb aptuveni katrs ceturtais iedzīvotājs. Krievu valoda ir plaši izplatīta visā valstī.
Taču daudziem attiecības ar Krieviju apstājas pie valodas runāšanas.
“Mēs runājam krieviski, bet mēs nekad iepriekš neesam bijuši Krievijā,” stāsta daugavpiliete Liāna.
“Mēs visi šeit esam viena kultūra, un nav svarīgi, kādā valodā jūs runājat.”
Daugavpilī iedzīvotāji runā latviešu, krievu vai reģionālajā latviešu valodā – vai arī visās trijās.
Lasīt vairāk:
Krievija un Ukraina vienojas par evakuācijas koridoriem, iebrukumam ieejot otrajā nedēļā
Liāna stāsta, ka daudzas pilsētas jaunākās paaudzes ir zināmā mērā nesaistītas ar savu krievu mantojumu. Viņas partneris Vadims stāsta, ka runā krievu, angļu, portugāļu un poļu valodā – pēc 12 gadiem poļu skolā. Tāpēc abiem ir grūti paust savas jūtas par Ukrainas karu, sakot, ka viņi ir pret civiliedzīvotāju upuriem, bet uzskata, ka Ukrainas korupcija veicināja iebrukumu.
Cīņa pret korupciju Ukrainā ir labi dokumentēta kopš Padomju Savienības sabrukuma, un tas tiek plaši uzskatīts par iemeslu, kāpēc valstij tika aizliegts iestāties NATO.
Arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins to izmantoja kā vienu no iemesliem, lai attaisnotu savu iebrukumu, sakot, ka korupcija “Ukrainā ir ieguvusi sava veida īpašu raksturu”.
2021. gadā Transparency International korupcijas uztveres indeksā Ukraina ieņēma 122.vietu no 180 valstīm. Krievija ieņem 136. vietu.
Uz jautājumu, vai viņus satrauc tas, ka Latvijā varētu iezagties Ukrainas karš, reakcija Daugavpilī bija pretrunīga. Dažas, piemēram, Klescenoka, jaunā māte, pārāk baidījās iebrukt Latvijā. Citi teica, ka viņus neuztrauc.
Viens no kara aspektiem, par kuru daugavpilieši vienbalsīgi piekrita, bija viņu simpātijas pret ukraiņu tautu. Daudzi runāja par skartajiem ukraiņu draugiem vai ukraiņu latviešu diasporu.
Klescenoka saka, ka viņai tā ir viena no grūtākajām lietām, ar ko samierināties.
“Man ir draugi Ukrainā, un tagad viņi cīnās. Es viņiem jautāju, vai viņi kādu nav nogalinājuši, un viņi atbildēja: “Protams, kāda cita iespēja mums ir?” Esmu šokēta, jo viņi ir mani draugi,” viņa stāsta.
Irina Kokina stāsta, ka viņai ir draugi gan Ukrainā, gan Krievijā un “mīl visus cilvēkus”, tāpēc viņai nav nekādas teikšanas karā.
Natālija, vecāka gadagājuma Latvijas krieviete, kura savu laiku dala starp Lielbritāniju un Latviju, saka, ka viņa arī uztraucas par saviem draugiem un ka karš ir “šausmīgs”. Bet viņa saka, ka mīl Putinu.
“Krievijas prezidents var būt tikai spēcīgākais cilvēks ar saprātīgu prātu,” viņa saka.
© 2022 Global News, Corus Entertainment Inc. nodaļa.
