Igaunijas un Latvijas sīvā mūzika

Nisar, Igaunija – Baltijas jūrā, aptuveni 45 minūšu attālumā no Tallinas, uz šo tuksnešainajā salā ierodas pilna mūzikas mīļotāju laiva, pēc tam viņi militārā tipa kravas automašīnās brauc garām sarūsējušām padomju kara mašīnām un neitralizē mīnas uz koncertzāli ar nosaukumu the Omari Hangar — mūzikai, ko viņi nevar dzirdēt nekur citur.

Tanglewood satiekas ar Robinsonu Krūzo šeit Nargen festivālā, pārtraukumā ārpus Tallinas cienījamo koncertzāļu komforta zonas, kā arī iegremdēšanās igauņu identitātē. Tas nerada šaubas, kāpēc mazās Baltijas republikas, īpaši Igaunija un Latvija, ir kļuvušas par tik mežonīgu spēku klasiskajā mūzikā – spēku, kas arvien biežāk tiek dzirdams Filadelfijā, liekot klausītājiem satriekts un satriekts.

“Es nekad nebiju sapņojis, ka manu mūziku sapratīs ārpus Igaunijas,” sacīja 80 gadus vecais komponists Viliu Tormis, kura populārie darbi Narjenas festivālā bija Igaunijas atbrīvošanās notikums un kopš tā laika viņu ir apskāvis Tempļa universitātes koris. , cita starpā. “Bet arvien vairāk cilvēku šķiet Dariet — Saprot.

“kaut kas Smaržo “Veljo mūzikā,” saka diriģents/festivāla dibinātājs Tono Kalgousts. “Tas smaržo pēc dabas.”

Dabai pārņemot Nasaru (visu gadu iedzīvotāju skaits: divi), mūzika šeit ir mājīga (lai gan cits Tormis festivāla koncerts — pilns orķestris, koris un masīvs video ekrāns — piepildīja Tallinas bijušās munīcijas rūpnīcas telpu ar cilvēkiem Vakara apģērbs sēž uz pagaidu stendiem.)

Igauņiem acīmredzami nav raksturīgas klasiskās tradīcijas. Citi Baltijas valstu komponisti, kas ir ieguvuši starptautisku slavu – nemaz nerunājot par tādiem izdevniecību kā ECM ierakstiem – neizklausās līdzīgi. Populārākais igaunis Arvo Pērts (74) dod priekšroku askētiskai, himnālai valodai. Pacilātības un izmisuma galējības ir kaimiņos latviešu Petra Vaskes mūzikā. Igaunis Erkki Svens Tors simfonijās ar tādiem subtitriem kā halucinācijas ceļojumus uz zemes centru izraisa Magma.

Šķiet, ka ik pēc pusgada parādās jaunas kompozīcijas figūras, piemēram, Ēriks Eizenvalds no Rīgas, bijušais vidusskolas skolotājs, kura izcilie vokālie darbi lika Filadelfijas korim The Crossing pasūtīt skaņdarbu, kura pirmatskaņojums notiks jūnijā, savukārt pirmie Ešenvalda mūzikas varoņi. parādās ik pēc sešiem mēnešiem. Reģistrācija beigsies šoruden. tur vairāk Te vidusskolas skolotāji, kas naktīs brauc mājās rakstīt mākslas darbus?

“Katram komponistam ir ikdienas darbs,” sacīja 33 gadus vecais Eizenvalds, runājot par saviem astoņiem Latvijas Komponistu savienībā reģistrētajiem laikabiedriem. Tagad viņš uztur savu trīs cilvēku ģimeni, dziedot Latvijas Nacionālajā korī, kas ASV debitēs novembrī Baltās gaismas festivālā Linkolna centrā, kur Tormis ir aktīvākais.

Tas parādās arī vairākos populāros ierakstos – ar nosaukumu Baltijas birža, Baltijas skaņas, Baltijas rūnas – ir šo atsevišķo komponistu būtiskā radniecība: dažos brīžos apcerīga un citos prātam neaptverama, mūzika ir caurstrāvota ar būtisku, tajā nav vietas virspusējam skaistumam vai ironijai. Pēc gadu desmitiem ilgas Krievijas dominēšanas (1945-1990) neviens viņiem neteica, ko darīt.

Tīrs īpaši sliecas uz neiedomājamu skaņu saplūšanu, nereti iekļaujot elektriskās ģitāras, tonālos un netonālos elementus, minimālismu te, modernismu tur – starp tēlainiem skaņas nokrāsām. “Neviens man neteica, ka tas ir estētiski nepareizi,” sacīja Tūrs. “Tātad lēmums bija par to, ko es darīšu, kā es rakstīšu. Mūsdienās tā ir izplatīta situācija.”

Šo dumpīgo šķautni akcentēja šķietami labdabīgā liriskā tradīcija, ko Igaunijai un Latvijai vienoja kopīgā luterānisms. Igaunijas koru biedrībā ir 30 000 dalībnieku aptuveni 1000 koros – no kopējā iedzīvotāju skaita, kas ir tikai 1,5 miljoni –, un vokālā tradīcija ir uzplaukusi milzīgos brīvdabas dziesmu svētkos, ar īpaši slepenu ietekmi padomju gados.

Simfoniskie komponisti tika cieši vēroti. “Maskava visu kontrolē,” sacīja Tūrs. “Tev bija jābūt arodbiedrības biedram, bija jābūt ideoloģiski korektam. Katru skaņdarbu nopirka Kultūras ministrija, vienu reizi izpildīja un pēc tam aizmirsa. Biji apmierināts ar savu naudu.”

Tormess, iespējams, bija viens no tiem: Maskavas konservatorijā pavadītajos gados viņš izbaudīja personiskus Dmitrija Šostakoviča ieteikumus. Taču sastapšanās ar Bēlas Bartoka un Zoltana Kodalī populārajiem kora darbiem lika viņam pilnībā atteikties no instrumentālās rakstīšanas.

Viņa pievēršanās populāriem kora darbiem labi padevās antiformālistiskajai un elitārajai padomju varas iestādēm. Patiesībā viņam tika uzdots uzrakstīt lielus darbus dziesmu svētkiem, kā arī 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm (kuru jahtu pasākumi notika Tallinā). Abi skaņdarbi kļuva par tikšanās vietu tam, ko bieži sauc par “dziesmojošo revolūciju”: nacionālā solidaritāte, kas izrietēja no dziedošajiem notikumiem, palīdzēja nodrošināt Igaunijas neatkarību, kad 80. gadu beigās padomju režīms sāka klibot.

Pankrokam revolūcijā bija lielāka loma, pieticīgi saka Tormess. Viņš arī apgalvo, ka viņa tēlainais vokālais raksts ar toņu kopām un sinkopētiem notikumiem, kas ietver dziedāšanu, kliedzienus un nopūtas, ir tikai tautasdziesmu runas caur viņu. Komandas vadītājs Kalgousts tam netic un Tormesa nostāju saista ar laiku, kad “izteikumi bija izplatīti” un nepieciešami izdzīvošanai.

Faktiski Tormess radīja modeli modernai, personiskai sintētiskai skaņai – vecam, jaunam – laikmetā, kurā šādas lietas nebija labvēlīgas. Daži no viņa it kā bez starpniecības populāro dziesmu skaļākajiem piemēriem ir tik tikko organizēts ielu troksnis. Tās ir dusmīgas lietas, kas datētas (ne nejauši) padomju 1970. gados. — Nu, protams! Viņš saka.

Garīgajā mūzikā ir arī sacelšanās elements: lai gan Padomju varas laikā tā nebija tieši aizliegta, Perta nepārtrauktā pieķeršanās reliģiskajiem tekstiem lika viņam 70. gados emigrēt uz Vīni. Pēcpadomju Rīgā cilvēki apmeklēja baznīcu, lai tikai izmantotu savu jaunatklāto brīvību. Ešenvalds izceļas ar atklāti sakrālajiem kora darbiem – viņš ir ticīgs baptists – un, lai gan viņa mūzikai ir intensīvas akordu struktūras, kas liecina par elektronisko mūziku, viņš ir viens no daudziem, kas piešķir Baltijas mūzikai meditatīvu auru.

Viņš teica: “Ar klusu balsi jūs varat pateikt vairāk nekā kliedzot.” “Jūs varat parādīt vairāk detaļu, vairāk atmosfēras, vairāk telpas izjūtas.”

Pat ielu muzikantu vidū miers ir lipīgs. Jaunais argentīniešu vijolnieks Sebastjans Vismans Tallinas tunelī spēlē pats savus skaņdarbus, kuru pirms diviem gadiem ievilka Baltija, iedvesmojoties no Arvo Pērta pašaizliedzīgās vienkāršības.

Viņš teica: “Es agrāk spēlēju drošās un slēgtās vietās, bet, kad esmu šeit, es nonāku izolētības stāvoklī.” “pārpratums [Estonian] Valoda nozīmē, ka es vairāk koncentrējos uz kompozīciju kā komunikācijas veidu. Manas kompozīcijas šeit ir radikāli mainījušās.

viņam Lagrimas Viņš ieauž vienkāršas melodijas vientuļā, spocīgā dejā, piemēram, Pērta pēdējā kustībā 4. simfonijakas ir tik nesen, ka Visemens to nevarēja dzirdēt, pirms viņš uzrakstīja savu grāmatu.

Vai tas ir kaut kas gaisā?