Autors Andrius Sittas
Staļina stila debesskrāpī, kas dominē Latvijas galvaspilsētas panorāmā, desmitiem gados vecāku krievu gaida, lai nokārtotu latviešu valodas pamatpārbaudi, lai apliecinātu lojalitāti valstij, kurā viņi dzīvo gadu desmitiem.
Sarkanās Krievijas pases nesot, dalībnieki, no kuriem lielākā daļa bija sievietes, lasīja savas piezīmes pēdējā brīža pārskatīšanai, baidoties, ka, ja neizdosies, viņus var izraidīt no Baltijas valsts.
Runāt krieviski, nevis latviski līdz šim nebija problēma, taču karš Ukrainā mainīja ainu. Pagājušā gada vēlēšanu kampaņā dominēja nacionālās identitātes jautājumi un drošības apsvērumi.
Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitris Trofimovs sacīja, ka valdība šobrīd pieprasa valodas pārbaudi 20 000 cilvēku, kuri dzīvo valstī, bet ieguva Krievijas pases pēc atteikšanās no Latvijā izdotiem dokumentiem, jo bažas rada Krievijas pilsoņu lojalitāte.
“(Ja mani izsūtīs), man nebūs kur iet, es šeit dzīvoju 40 gadus,” pēc pēdējās latviešu valodas stundas privātskolā Rīgas centrā sacīja Valentīna Sevastjanova (70), bijusī angļu valodas skolotāja un mentore Rīgā. . Gatavs, kad viņa pati kārto eksāmenu.
“Es saņēmu Krievijas pasi 2011. gadā, lai viegli apmeklētu savus slimos vecākus Baltkrievijā.
Sevastjanova bija 11 sieviešu klasē vecumā no 62 līdz 74 gadiem, kuras izgāja intensīvu trīs mēnešu apmācību kursu. Viņi visi pretendēja uz Krievijas pasēm pēc tam, kad neatkarīgā Latvija 1991. gadā atkal izcēlās no Padomju Savienības pelniem.
Tas viņiem nodrošināja tiesības doties pensijā 55 gadu vecumā, Krievijas pensiju un bezvīzu ceļošanu uz Krieviju un Baltkrieviju.
Pirms Maskavas iebrukuma Ukrainā pērn februārī desmitiem tūkstošu krievvalodīgo Latvijā mēdza pulcēties 9. maijā pie pieminekļa Rīgā, lai pieminētu padomju uzvaru Otrajā pasaules karā.
Viņu pulcēšanās tika aizliegta pēc iebrukuma, un 84 metrus augstā ēka tika sagrauta pēc latviešu dominētās valdības pavēles, kas tagad dod priekšroku apglabāt atmiņas par atrašanos bijušās Padomju Savienības sastāvā.
“Signāls”
Aizliegtas arī daudzu iepriekš skatītās televīzijas pārraides no Krievijas, Valsts valodas pārvalde rosinājusi pārdēvēt ielu Rīgā par piemiņu krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam, kā arī valdība izvirzījusi plānus visu izglītību pāriet uz latviešu valodu un strauji pārtraukt izglītību. krieviski.
Tas daudziem Latvijas etniskajiem krieviem, kas veido aptuveni ceturto daļu no 1,9 miljoniem iedzīvotāju, ir radījis sajūtu, ka viņi varētu zaudēt savu vietu sabiedrībā, kurā jau gadu desmitiem ir pieņemama runāt tikai krieviski.
Krievijas pilsoņiem, kas jaunāki par 75 gadiem, kuri nebūs nokārtojuši pārbaudi līdz gada beigām, tiks dots saprātīgs laiks, lai izbrauktu, sacīja Trofimovs. Ja viņi neaizies, viņiem var draudēt “piespiedu izlikšana”. Šī kārtība neattiecas uz visiem krievu izcelsmes cilvēkiem, bet tikai uz Krievijas pasu turētājiem.
“Viņi brīvprātīgi nolēma iegūt citas valsts, nevis Latvijas pilsonību,” viņš teica. “Tas ir signāls. Rezultātā politiķi nolēma dot viņiem vienu gadu, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu.”
Viņš sacīja, ka pārbaude bija nepieciešama, jo Krievijas varas iestādes savu iebrukumu Ukrainā pamatoja ar nepieciešamību aizsargāt Krievijas pilsoņus ārvalstīs.
“Manuprāt, latviešu valodas apguve ir pareiza, taču šis spiediens ir nepareizs,” sacīja Sevastjanova.
Viņa sacīja: “Cilvēki dzīvo krievu vidē. Viņi runā (tikai ar krieviem). Kāpēc ne? Viņi ir liela diasporas kopiena.” “Ir krievvalodīgo darba vietas. Ir krievu avīzes, televīzija un radio. Veikalos un tirgos var runāt krieviski – un latvieši viegli pāriet uz krievu valodu.”
Latvijas Nacionālā izglītības centra vadītājs Ļeņins Voroņenko sacīja, ka, lai gūtu panākumus, ir jāsaprot latviešu valodas pamatfrāzes un jāizrunā vienkārši teikumi, piemēram, “Es gribētu vakariņot un es gribētu izvēlēties zivis, nevis gaļu”. Kas kārto eksāmenus.
“Man patīk mācīties valodas, un biju gaidījis, ka pēc aiziešanas pensijā mācīšos franču valodu. Bet tagad tā vietā mācījos latviešu valodu. Ak, kāpēc gan ne?” Sevastjanova sacīja.
(Andriusa Setasa un Dženisa Lizana ziņoja; rediģēja Kristīna Tana un Elisona Viljamsa)
