Latvija: Eiropas intravertu tauta

Latvieši bieži sevi noniecina par savas kultūras tendenci uz introversiju, bet vai šī personības iezīme varētu būt viņu radošās identitātes atslēga?

Komiksu grāmatā, ko izstrādājusi organizācija Latviešu literatūra Nesen notikušajā Londonas grāmatu izstādē galvenā varone uzsmaida retu smaidu, kad saprot, ka ārā ir ideāls laiks. Tas ir, sniegs krīt stipri, un tāpēc maz ticams, ka uz ceļiem kādu satiks. Kā viņš saka: “Mazāk par nulli = mazāks par vidējo nejaušas tikšanās risks.”

Storyboard ir daļa no latviešu literatūras #IAMINTROVERTS Kampaņas mērķis ir cildināt – un sirsnīgi izsmiet – sava veida sociālo rezervi, ko kampaņas veidotāja latviešu rakstniece un publiciste Aniti Konsti uzskata par savas valsts pārstāvi. “Es nedomāju, ka mūsu kampaņa vispār ir pārspīlēta,” viņa teica. “Patiesībā ir vēl sliktāk!”

Es sapratu, ko viņa ar to domāja, tiklīdz ierados Baltijas valstī. Mana pirmā diena Latvijas galvaspilsētā Rīgā atšķīrās no pastaigas pa jebkuras citas Eiropas valsts galvaspilsētu. Bija daudz klusāks. Ejot uz Kronvalda parka pusi, spīdēja saule, un brīžiem šķita, ka vienīgais trokšņa avots ir garāmbraucošās mašīnas un pļāpājoši tūristi. Kad es redzēju dažus latviešus ejam kopā, viņi bieži to darīja klusi, starp viņiem bija daudz vietas. Man radās sajūta, ka šie nav tie sabiedriskākie cilvēki.

Šāda sajūta apstiprinājās stundu garajā vilciena braucienā no Rīgas uz Siguldu. Kad mēs braucām uz ziemeļaustrumiem cauri blīviem priežu mežiem, es un mani draugi apbrīnojām ainavu un spēlējām nieku spēli. Mēs bijām satraukti, kliedzot atbildes, kad kļuva skaidrs, ka mēs vienīgie runājām vilciena kupejā.

bet kāpēc Mēs esam Latvieši bieži ir ļoti atturīgi, vismaz sākumā? Nav galīgas atbildes, taču pētījumi ir parādījuši saikni starp radošumu un intelektu Priekšroka izolācijai. Konsti savā darbā to ir redzējis pats; Patiesībā viņa uzskata, ka introversija īpaši pieaug to cilvēku vidū, kuri strādā radošās jomās, piemēram, autoriem, māksliniekiem un arhitektiem. Tikmēr Latvijas psihologi to ieteica Radošums ir svarīgs pašidentitātei LatvijāTik ļoti, ka Latvijas valdības izglītības un ekonomikas attīstības plānos radošums ir prioritāte. Eiropas Komisija Par to ziņots Latvijai ir viens no augstākajiem radošā darba tirgus īpatsvariem Eiropas Savienībā.

Latvieši bieži sevi noniecina par savas kultūras tieksmi uz introversiju – personības tipu, kas ir viegli pārstimulējams un dod priekšroku vientulībai, klusumam un kontemplācijai. Ir daudz piemēru, no tā sauktās Rīgas apkaimes ZOLITŪDE (Būt vienam) attiecas uz daudzām iedibinātām paražām, piemēram Nesmaidiet svešiniekiem. Kad Rīgas gids Filips Bērzulis 1994. gadā pārcēlās uz dzīvi Latvijā, viņš bija pārsteigts, redzot, ka daži latvieši šķērso ielu, lai nepabrauktu garām kādam citam. “Es pamanīju, ka cilvēki pieņem šādus lēmumus [on] “Kā mēs varam izvairīties viens no otra apmēram 5 līdz 10 metrus uz priekšu,” viņš teica.

Līdz Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki – Milzīgi svētki, kas pulcē vairāk nekā 10 000 dziedātāju no visas valsts – liecina par introversiju, jo tie tiek rīkoti tikai reizi piecos gados. Bērzulis gan jokojot atzīmēja, ka pretējā gadījumā tas būtu ļoti saspringti, komentējot, ka šāds komandas darbs Latvijas kultūrā ir drīzāk izņēmums, nevis likums.

Konsti minēja vēl vienu piemēru savu tautiešu tieksmei uz introversiju. “Daudzdzīvokļu namos,” viņa man teica, “Latviešu paradums ir nedaudz pagaidīt, kamēr kaimiņš iziet no gaiteņa, un tikai tad pamest sevi, lai izvairītos no neērta sveiciena (Nu, protams, daudzi mēs to darām?)

Taču nicināšanās pret sīkumiem nebūt nenozīmē, ka latvieši ir auksti. Galu galā daži klusie vilciena pasažieri, ar kuriem es un mani draugi sastapāmies, arī ātri piedāvāja palīdzību, kamēr mēs prātojām par karti. Kā skaidro tulkotāja un ārštata žurnāliste no viduslaiku pilsētas Cēsīm, Latvijas ziemeļaustrumos, “Latvijā visu laiku nerunāt nav ne rupji, ne apkaunojoši, ka visu laiku tenkošana tiek uzskatīta par augstprātīgāku nekā būt visu laiku klusē.

Kamēr ienācējiem var būt grūti ignorēt latviešu tautas atturīgās paražas, daudzi latvieši atzīmē, ka viņu kultūra nav vienīgā ar intravertu noskaņojumu. Bērzulis uzskata, ka zviedriem vairāk rūp personiskā telpa nekā latviešiem, savukārt Konsti norāda, ka arī somi ir ļoti intraverti. un Evelīna Ozola, pa pusei latviete Skaista pilsētas jaunatne“Introversijas nodaļā mēs patiešām neatšķiramies no igauņiem,” komentēja arhitektūras un pilsētplānošanas duets.

Svarīgi arī atcerēties, ka latvieši nav viendabīgi. Latvijā ir ievērojamas krievu un citu mazākumtautību grupas ar dažādu valodas un kultūras integrācijas pakāpi. Pastāv arī paaudžu atšķirības starp tiem, kas uzauguši novērošanas un piespiedu sabiedrības dzīvesveida laikmetā Padomju Savienības sastāvā, un jauno paaudzi, kas uzauga kapitālisma un lielāka kosmopolītisma apstākļos. Līdz ar to nevar runāt par vienu, universālu kultūras iezīmi – lai gan personiskajai telpai tiek likta vērtība, kas sniedzas pāri paaudzēm.

Viena no Latvijas rezervāta iezīmēm ir valsts fiziskais izvietojums, īpaši zemais iedzīvotāju blīvums un leknie meži. Ozola paskaidroja,[Latvians are] Jūs vienkārši nebijāt pieradis redzēt apkārt tik daudz citu cilvēku. Neparasti, ja ēšanas laikā ir jāgaida galdiņš restorānā vai jāsēž tuvu citai ballītei. “Valstī ir pietiekami daudz vietas, lai paliktu prom no citiem.”

Latvijā pat pilsētniekiem ir ierasta mīlestība pret dabu, regulāri aizbēgot uz laukiem. Mājas tēls latviešu kultūrā ir īpaši romantisks: nomaļš, pašpietiekams lauku komplekss, kas parasti celts no koka. Latvijas mājas ir iekļautas Latvijas kultūras tiesības, saraksts ar 99 vienībām un cilvēkiem, kas uzskatāmi par svarīgākajiem Latvijā. (Šajā sarakstā ir arī kapu kopšana un rupjmaize, kas Latvijā ir ļoti cienīta.)

Ozola atzīmēja, ka, lai gan 20. gadsimtā līdz ar padomju režīma virzību uz kolektivizāciju mājokļu realitāte izgaisa, kultūras saikne ar mājokļu tēlu saglabājas. “Laikā no 1948. līdz 1950. gadam mājokļu attiecība pret visiem lauku mājokļiem samazinājās no 89,9% līdz 3,5%, tāpēc tradicionālais dzīvesveids tika efektīvi likvidēts,” viņa teica.

Bet Vernera atzīmēja, ka pašpietiekamība joprojām ir daļa no Latvijas identitātes. “Mums joprojām ir tāda vienas saimniecības mentalitāte: mēs nepulcējamies kafejnīcās dienas laikā, mēs netuvojamies nejaušiem cilvēkiem ielās,” viņa teica.

Vēl viena radikāla pāreja bija uz dzīvošanu (salīdzinoši mazos) dzīvokļos. “Latvijā ir demogrāfiska nevienlīdzība, lielākā daļa cilvēku dzīvo tuvu viens otram pilsētu centros,” man teica Ozola, norādot, ka, neskatoties uz to, ka tā ir viena no Eiropas vismazāk apdzīvotajām valstīm, gandrīz divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo dzīvojamos namos. Šis ir viens no augstākajiem dzīvojamo dzīvokļu rādītājiem Eiropā, liecina statistikas vietne Eurostat. Tikmēr A izlūkošana Nekustamo īpašumu kompānijas Ektornet pētījums atklāj, ka vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas pilsoņu vēlas dzīvot privātās, savrupmājās. Ozola min, ka šī atslēgšanās daļēji varētu izskaidrot, kāpēc latviešiem personiskā telpa ir tik svarīga.

Taču Latvijas pilsoņiem jābūt uzmanīgiem ar to, ko viņi vēlas. saskaņā ar POLITIKA, Latvijas iedzīvotāju skaits intensīvi sarūk līdz ar ārmigrāciju, ar vienu no lielākajiem iedzīvotāju skaita samazinājumiem visā pasaulē. Tātad valsts, kas mīl kosmosu, varētu iegūt vairāk no tā. Tikmēr Latvijas psihologi cītīgi strādā, lai noskaidrotu, kā psiholoģiskās iezīmes, tostarp atturība pret jauniem cilvēkiem, ietekmē Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret bēgļiem, jo ​​iekšējā migrācija var būt nozīmīgs līdzeklis iedzīvotāju skaita samazināšanās apturēšanai.

Savukārt apmeklētājiem un iebraucējiem, kurus pārsteidz latviešu tieksme būt atturīgam, Vernera sniedz padomu: “Es noteikti ieteiktu jebkuram ārzemniekam nebaidīties no sākotnējā klusuma, kad ārzemnieks iepazīst latvieti un zināmu summu Laikam ejot, mēs kļūstam par ļoti labiem draugiem. Ļoti, tāpēc mēs esam ļoti godīgi, mēs neteiksim visiem, ka mēs viņus mīlam, tāpēc, ja latvietis saka, ka tu viņam patīc. taisnība.