Lenokss — Andress Nelsons, Bostonas simfoniskā orķestra mūzikas direktors kopš 2014.–2015. gada sezonas, ar nepacietību gaida savu atgriešanos uz mēnesi Tanglevudā. Šovasar viņš uzstājās deviņos BSO koncertos un vēl divos ar Tanglewood Music Center orķestri studentiem, kas apmeklēja BSO populāro vasaras akadēmiju.
Šī ir pirmā sezona, kas tiek ieprogrammēta Džila Samuela, prezidenta un izpilddirektora un pirmās sievietes vadībā BSO 141 gadu ilgajā vēsturē, kuras pilnvaru termiņš sākās 2021. gada jūnijā.
Dzīvu komponistu — 28 no viņiem, tostarp daudzu sieviešu un krāsainu komponistu — mūzika atspoguļo apņemšanos nodrošināt daudzveidību, vienlīdzību un iekļaušanu, ko atbalsta daudzas mākslas organizācijas.
Astoņi starptautiski un ASV pirmatskaņojumi, un uz BSO skatuves uzstājas trīs sievietes, tostarp asistente Anna Rakitina, kā arī viesdiriģentes Karīna Kanelakis un Džoana Valleta.
Vēl viens jauninājums, ko labi uztvēra auditorija: komponistu runātie ievadi jaunajai mūzikai.
Redaktora piezīme: Vulture nesen piedzīvoja Nelsona izskatu aizkulisēs. Šī saruna ir rediģēta garuma un skaidrības labad.
J: Kā jūs saskārāties ar izaicinājumu radīt jaunus mūsdienu darbus?
a: Esmu daudz klausījies jaunu mūziku un studējis jaunus skaņdarbus pēc mūsu pasūtījuma vai sadarbībā ar citiem orķestriem. Man tas patika, un tas ir tikai sākums repertuāra paplašināšanai un šo lielisko iespēju pavēršanai jaunām daļām ar BSO. Mums ir trīs komponisti, un mēs devāmies šajā ceļojumā, izpētot plašu un dažādu pieredzi, un tā ir mūzika, kas ir ļoti jautra un aizraujoša. Tajā pašā laikā mēs vēlamies saglabāt pagātnes ģēnijus dzīvus un pašreizējos. Savā ziņā mana doma bija salīdzināt, piemēram, mūsdienu skaņdarbus ar Bēthovena klavierkoncertu. Savā laikmetā viņš bija revolucionārs, un tagad viņa mūzika daudzus gadus dzīvo mūsu sirdīs.
J: Kā mūsu grūtie laiki ir ietekmējuši komponistus un dzīvo auditoriju?
a: Koronas vīruss ir ietekmējis daudz mūsu dzīves, un, protams, šis postošais karš Ukrainā, iespējams, ir viens no šokējošākajiem, jo nevaram iedomāties, ka reģionā, ko varētu gandrīz saukt par eiropieti, kaut kas līdzīgs varētu notikt 21. gadsimtā.Tas dod impulsu mūsdienu autoriem emocionāli paust savu attieksmi pret pasauli un šo karu. Starp Bēthovenu un komponistiem mūsdienās var būt zināma emocionāla saikne, un skatītāji var vairāk novērtēt laikmetīgo pusi un saskatīt dažas līdzības ar to, ko komponisti raksta šajos nemierīgajos laikos. Pagātnes lielo darbu apvienošana ar nākotnes lielajiem darbiem man ir ļoti interesanti izpētīt, un es ceru, ka publika to pieņems.
J: Vai sievietēm būs vieglāk virzīties uz priekšu, lai gūtu panākumus kā mūziķei, nekā tas ir bijis pagātnē?
a: Sieviešu līderēm ir jābūt vienādām iespējām, un mēs redzam, ka jau ir daudz talantīgu studentu un sieviešu grupu līderes. Viena no mūsu kapteiņa palīdzēm Anna Rakitina ir tik iespaidīga, un viņa lieliski strādā ar savām viesspēlēm citur, es esmu tik lepns.
J: Esot no Latvijas, kas ir daļa no bijušās Padomju Savienības, kā jūs jūtaties par to, ka daži orķestri novēršas no krievu mūzikas un daži krievu mūziķi nav laipni gaidīti, jo viņi atbalsta Putinu un nenosoda karu?
a: Es domāju, ja paskatās uz jebkuru civilizāciju vai jebkuras valsts vēsturi, jūs atradīsit daudz lieliskas un lieliskas mūzikas, dzejas, literatūras un zinātnes, bet visur ir ļauni cilvēki. Jūs varētu domāt, ka mēs būtu mācījušies no vēstures, bet tā vienkārši nav taisnība. Hitlers, Staļins, Putins, ļaunums nav saistīts ar noteiktām tautām vai cilvēku grupām, tā ir universāla lieta. Diemžēl nevainīgajā mākslas un mūzikas pasaulē, kurai nav nekāda sakara ar kariem, šoreiz ļaunums ir valstī ar tik bagātām mūzikas, literatūras u.c. tradīcijām. Ja kāds atklāti un erotiski atbalsta ļauno režīmu, to nevar atbalstīt. Mums ir jācīnās ar ļaunumu, lai kur tas nāktu. Mēs nekarojam tautu un tās tautu, mēs cīnāmies pret šīs briesmīgās lietas vadoni, un šajā gadījumā tā ir Krievija.
J: Kas padara Tanglewood jums tik īpašu katru vasaru?
a: Tas ir gandrīz kā debesīs, un es jūtos tāpat kā pirmo reizi. Atmosfēra, daba, dažādi mākslinieki, diriģenti, solisti, studenti, man ir lielāka piederības sajūta. Tas dod daudz enerģijas, jaunas idejas, lietas, par kurām domāt, un daudz jaunu draudzību. Vienmēr ir skaidrs, ka katram šis ceļojums ir kaut kas īpašs.
J: Vai jums šķiet, ka izrādes šeit atšķiras no tām, kuras uzstājaties Bostonas simfoniskajā zālē?
a: Šeit tas ir cieši saistīts ar dabu un daudzus mūzikas skaņdarbus ir jēga izpildīt šeit, nevis slēgtā koncertzālē. Tāpēc ikvienam diriģentam, kas šeit ierodas, ir iespēja piedāvāt citu skatījumu. Orķestra solisti šeit var būt izteiksmīgāki nekā simfoniskā zāle, jo tie visi saplūst atšķirīgi. Mums ir jāparāda skaņa, elpošana un frāze līdz pat zāliena aizmugurei.
J: Kā jūs un orķestri panācāt šīs īpašās attiecības un siltumu?
a: Man patiešām ir paveicies strādāt ar tik brīnišķīgu brīnišķīgu cilvēku grupu, kuri man ir devuši tik daudz enerģijas un pārliecības. Mēģinājumos dažreiz mums nav jārunā, mēs sazināmies ar noteiktām norādes, un tā ir ļoti patīkama sajūta. Tu maini kaut ko, ko nedarīji vakar, un viņi sanāk kopā. Man bija svarīga abu pušu uzticēšanās. Tas joprojām ir nebeidzams medusmēnesis, un spēlētājiem ļoti patīk Tanglewood, lai gan tas ir ļoti aizņemts. Viņi strādā arī ar Tanglewood mūzikas centra audzēkņiem, un viņus vieno zināma enerģija. Rūpējamies par nākamo paaudzi un nododam tālāk tradīcijas.
