Latvijas austrumu daļā Gunpibaljā dzimušajam Andrim Taurencam bija trīs gadi, kad viņa tēvs Arnolds nolēma ātri izvest ģimeni no valsts. 1944. gadā padomju spēki atkal iebruka ar spēku, un Arnolds baidījās, ka nākotne būs padomju kontrolē. Staļina iepriekšējās valsts okupācijas laikā desmitiem tūkstošu ievērojamu latviešu aizbrauca, tika nogalināti vai nosūtīti uz Sibīrijas darba nometnēm.
Arnolds bija sācis vadīt kokzāģētavu Rīgas dienvidrietumu pilsētā, un ģimene ar vienu no pēdējām laivām aizbēga no Liepājas rietumu ostas. Andra bēgļa apliecība datēta ar 1944. gada 14. oktobri, dienu pēc padomju okupācijas Rīgā. Piecu cilvēku ģimene, Andris, viņa brāļi un vecmāmiņa no mātes puses devās uz Kopenhāgenu un pēc tam uz Vāciju. Grēvinā, netālu no Minsteres, viņi tika izmitināti pārvietošanas nometnē, kas ir viena no vairāk nekā 300 bēgļu nometnēm reģionā, ko vadīja Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde latviešiem.
12 mēnešu laikā, kad karš bija beidzies, Arnolds varēja pamest nometni un doties uz Lielbritāniju. Viņam bija jāpierāda, ka viņš prot runāt šajā valodā un nodrošināt apgādājamos, pirms viņa ģimene varēja pievienoties viņam gadu vēlāk. Andrim bija seši gadi, kad ģimene apmetās vasarnīcā Nortamberlendā. Sākotnēji Arnolds atrada darbu laukstrādnieka amatā un turpināja strādāt Mežsaimniecības komisijā, kur viņš bija atbildīgs par Latvijas jauniešiem, kuri 20. gadsimta 40. un 50. gados palīdzēja iestādīt Kīldera mežu.
Andris Taurencs, otrais no kreisās, kopā ar brāļiem Ivaru un Māru un viņa vecākiem Arnoldu un Elzu Karlīnu pārvietoto personu nometnē latviešiem Vācijā Otrā pasaules kara beigās
Andris Taurencs dzimis 1941. gada 21. augustā. Gadu vēlāk latvieši viņu raksturoja kā “baigais Velti” jeb “Briesmīgais gads”, kad kontrole mainījās, padomju spēkiem atkāpjoties no vācu iebrucējiem, bet pēc trim gadiem atkal atguva kontroli. Papildus darbam kokzāģētavā viņa tēvs mācījās universitātes diplomā, bet viņa māte Elza Karlīna nekad nebija. pilnībā atguvusies no savas mājas un dzīvības zaudējuma, viņa strādā grāmatvedībā, vēlāk ieguva Lielbritānijas inženiera kvalifikāciju, taču neviens no Andra vecākiem nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu Latvijas neatkarības atgriešanos Koledža un viņa jaunākā māsa Māra vadīja biroja piederumu uzņēmumu.
Bez priekšzināšanām angļu valodā Andrē mācījās vietējā pamatskolā, kur atbildēja uz vārdu Endijs. Lai gan viņš mājās runāja latviski, viņa angļu valoda neliecināja par viņa dzimto valodu, un viņš viegli nokārtoja 11. klases eksāmenu Heksemas ģimnāzijā, pirms iestājās Imperiālajā koledžā Londonā, lai studētu inženierzinātnēs.
Būdams bakalaura students, Andris uzturēja sakarus ar Londonas latviešu kopienu, regulāri apmeklēja Latviešu labklājības klubu Beisvoterā un 60. gados pat uzstājās ar latviešu tautas deju kolektīvu Albertholā. Apzinoties Latvijas un Velsas muzikālo saikni, viens no viņa pirmajiem sasniegumiem konsula amatā bija sarīkot koncerttūri pa Latviju Ziemeļvelsas dziedātājiem Monteverdi. Kad BBC Cardiff Singers of the World konkursā uzaicināja dalībniekus no Latvijas, Andris bija viņu pirmais kontaktpunkts, kas palīdzēja ar tulkošanu un izmitināšanu.
Pēc absolvēšanas Andrē strādāja inženierbūvju firmā, kas bāzējās Londonā, bet aizveda viņu pa visu valsti. Viņš tika iecelts par līgumdarbinieku, lai veiktu Kārdifas ūdensvada remontu, kas tika sagrauts 1966. gada Aberfanas katastrofā, kad zemes nogruvumā iecirknī gāja bojā 144 cilvēki, tostarp 116 bērni. Pēc tam viņš pārcēlās uz vadības konsultāciju uzņēmumu AIC, kas atrodas Kārdifā, un no 1977. gada vadīja pats savu konsultāciju uzņēmumu Taurins, Taylor Associates Abergavenny, galvenokārt strādājot ar ūdensapgādes uzņēmumiem. Kad viņam bija grūti aiziet pensijā, viņš palika kā padomnieks vai investors vairākos vietējos uzņēmumos.
Andris, otrais pa labi, ar Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni, pa kreisi, kurš ieņēma amatu no 2015. līdz 2019. gadam
1964. gadā Andress apprecējās ar Ansi Pričardu-Tomasu, ar kuru viņš iepazinās, kad viņa studēja dziedāšanu Karaliskajā mūzikas koledžā. Anne, soprāns, uzauga Kernarfonā un bija Velsas Nacionālā jauniešu orķestra soliste. Pēc dzīves Bristolē viņi pārcēlās uz Monmouthshire, kur viņi palika līdz mūža galam, audzinot divus bērnus: Simonu, Šveices bankas rīkotājdirektoru un Sāru, sākumskolas skolotāju. Anne un viņa bērni viņu izdzīvoja.
Latvija savu neatkarību atguva tikai 1991. gada 21. augustā, dienā, kad Andrim apritēja 50 gadi. Pēc pieciem gadiem viņš pēc 52 gadu pārtraukuma varēja atgriezties dzimtenē, un 2000. gadā, jau izveidojot saikni ar Latvijas vēstniecību Londonā, viņu uzaicināja par Latvijas goda konsulu Velsā. Viņam tikko bija apritējuši 60 gadi.
Tikpat dāsns, cik viņš bija sabiedriski, Andris vēlējās uzturēt saikni ar savu dzimto zemi un labprāt finansēja, piemēram, apmaiņas vizītes starp savu vietējo skolu Tredegar Comprehensive Velsā un Gunbybalgas vidusskolu, izdevumus par pamatgrupām starp Latvija un Monmutšīra, un bērnu labdarības organizācija Hope in Latvia, kas būvē dienas centrus maznodrošinātiem bērniem. Kā praktizējošais kristietis viņu pagodināja, kad 2018. gadā Valsts prezidents viņu iecēla par Krusta komandieri Rīgā Latvijas neatkarības simtgadē.
Savos 60. gados Andrē bija aizkustināts, kad Junpibaljas skolas vadītājs viņam uzdāvināja dzimšanas apliecības kopiju, kas bija atrasta Sv. Toma luterāņu baznīcas arhīva virsgrāmatā un kurā bija viņa mirušo radinieku paraksti. . Pēc liecību meklējumiem gandrīz septiņus gadu desmitus viņš bija pateicīgs, ka beidzot atrada ”pazudušo puzles gabalu”.
